„Savu pirmskolu esam būvējuši kā māju, nevis kā iestādi, arī visu no tā izrietošo – visi ir saime, visi ir piederīgi, visi ir atbildīgi. Galvenais ir cilvēcība. Manuprāt, tas ir galvenais, kas piesaista gan darbiniekus, gan bērnus un viņu vecākus,” stāsta pirmsskolas izglītības iestādes (PII) „Madariņa” vadītāja Rasma Purmale, kura šogad saņem divus nozīmīgus apbalvojumus: Rīgas domes (RD) Izglītības, kultūras un sporta departamenta (IKSD) Martas Rinkas piemiņas balvu „Mūžs veltīts bērniem” un valsts augstāko apbalvojumu – Atzinības krusta IV šķiru.
Par to R. Purmale saka paldies savai saimei, kura novērtējusi viņas paveikto un ieteikusi apbalvojumam.
Kā atrodat līdzīgi domājošos? Vai arī viņi atrod jūs?
Mūsu pirmskola ir viena no vecākajām Rīgā. No Martas Aveniņas pētījuma izriet, ka pirmsākumi meklējami 1878. gadā, tātad aprit 140 gadu, un mantojumā ir arī pirmās brīvās Latvijas pieredze. Mantojums ir darba tikums un tie cilvēki, kam tas piemīt – kuri vēlas būt kopā ar tādu lielu un gudru cilvēku, ko saucam par bērnu, un kuri šurp ir atnākuši, te paliek un strādā. Ruta Rudzīte šajā pirmskolā strādā jau 51 gadu un pērn saņēma Atzinības krustu, Alma Trukšāne – 45 gadus, Ina Bušmane – 48 gadus, pamazām ienāk jaunie skolotāji. Darbinieki man allaž teikuši, ka viņi nenāk uz darbu, bet nāk uz mājām.
Māju izjūta ir jāveido… Ko savā darba dzīvē esat vēlējusies paveikt, un kas ir izdevies?
Tas ir samērā filozofisks jautājums. Domāju, katrs cilvēks, kas strādā, vēlas savu darbu iespēju robežās paveikt ļoti labi. Augstākais apbalvojums ir par PII „Madariņa” paveikto – vadītāja veikums ir visa kolektīva veikums. Ja labi strādā kolektīvs, tad laikam arī vadītāja.
Kas sagādājis lielāko gandarījumu, vai bijis daudz gandarījuma brīžu, lai atzītu, ka dzīvē esat izvēlējusies īsto profesiju?
Jebkurš brīdis nes kādu gandarījumu. 27 gadus strādāju arī par lektori augstskolā, sākotnēji Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, tagad Latvijas Universitātē, un tas dod iespēju redzēt, kā izaug jaunie pedagogi, kā viņi ienāk pirmskolā. Vēlējos būt skolotāja, taču pirmskolā sāku strādāt, kad saviem diviem bērniem meklēju vietu bērnudārzā – padomju gados tas nebija viegli. 10 gadus strādāju par audzinātāju, bet kopš 1983. gada vadu „Madariņu”. Šo vārdu gan ieguvām vēlāk – 1994. gadā. Man, vadītājai, lielākais gandarījums ir par to, ka panācām ēkas renovāciju un tā tapusi gaiša, saulaina. Gan pašiem prieks nākt uz darbu, gan prieks ir ciemiņiem.
Kāpēc savai mājai izvēlējāties vārdu „Madariņa”?
Ir tāda puķe madara, kas uzzied Jāņos. Tā zied visur – ir ļoti čakla, neatlaidīga. Diemžēl ar nosaukumu mūs apsteidza kolēģi Jūrmalā, bet negribējām atkāpties un no „Madaras” kļuvām par „Madariņu”. Var teikt arī tā: mazs, bet ļoti liels darītājs. Un visi – bērni, pedagogi, atbalsta personāls – arī ir čakli. Pirmskola gājusi cauri laika griežiem, bet pamats – darba tikums – ir saglabājies, šķiet, tas ir iesūcies pat ēkas sienās.
Jūs saņemat M. Rinkas piemiņas balvu. Kā vērtējat viņas ieguldījumu pedagoģijā, un kas saista viņas darbībā un dzīves uztverē?
Ja palasa informāciju par pirmskara Latviju, tad situācija ir tāda pati un mērķi līdzīgi – cieņa un mīlestība pret bērnu, svarīga ir bērna patstāvīgā darbība, brīvdabas pedagoģija. M. Rinka to pamatoja un ieviesa pirmskolā. Par to, ka viņas gars joprojām ir dzīvs, liecina šī balva.
Patlaban runā par reformu nepieciešamību. Vai izglītības politikas veidotāji un lielo ideju autori ir atklājuši ko nebijušu, ko ir vērts pārņemt?
Tos, kas ir izvēlējušies skolotāja profesiju, politika iespaido ļoti maz. Svarīgi, ko īsti saprotam ar politiku; tad vienmēr aicinu izlasīt Izglītības likumu, kas pieņemts 1991. gadā. Tur viss ir ļoti humāni uzrakstīts – jāpalīdz bērnam kļūt zinātkāram, patstāvīgam, Latvijas patriotam. Kas cilvēkiem liedz realizēt šo likumu? Laikam taču neviens. Manuprāt, ja cilvēki godprātīgi ievēro bērnu tiesības un zina, kā cilvēks attīstās, tad ikdienas dzīvē, līdzīgi kā ārsti ievēro Hipokrata zvērestu, ievērojam savu – nenodarīt pāri bērnam, bet palīdzēt viņam. Politika ir politika.
Lielākā daļa cilvēku laikam prot novērtēt patiesi profesionālu darbu. Ilgstoši vadāt bērnudārzu, un jūsu acu priekšā ir izaugušas vairākas paaudzes.
Tā patiesi ir. Pirms tuvumā uzcēla daudzstāvu namus, šis bija kā vienas saimes bērnudārzs no paaudzes paaudzē – no omītēm, bērniem līdz mazbērniem, un tas turpinās. Arī tie, kas dzīvo attālāk, piemēram, Mārupē, cenšas vest bērnus uz SAVU bērnudārzu, kā viņi saka.
Cik liela ir jūsu pašas ģimene?
Man ir divi pieauguši bērni – dēls Artūrs un meita Jolanta – un četri mazbērni. Mazākajam mazdēlam nesen palika trīs mēneši.
Vai visi ir puikas?
Nē, ir arī mazmeitiņa Marta.
Varbūt vārds par godu M. Rinkai?
Gluži ne, bet man ļoti patīk šis vārds.
Kā vērtējat Atzinības krusta piešķiršanu?
Prieks, ka ievēro arī darbu pirmskolā. To uztveru ne tikai kā apbalvojumu sev, bet arī pirmskolai kā tādai – tai lielie apbalvojumi tiek ļoti reti.
Mans darbs ir arī mans vaļasprieks
RD IKSD apbalvojumu „Par ieguldījumu pirmskolas darbā” saņem Rīgas 61. PII skolotāja Iveta Čopa.
Pedagoģe savu ceļu pie bērniem sākusi 16 gadu vecumā un to turpina jau 22 gadus. „Šajā bērnudārzā sāku strādāt kā pusaudze, vadītāja man uzticējās un ņēma savā uzraudzībā. Sākumā četrus gadus strādāju par auklīti, mācījos no pieredzējušajām kolēģēm. Laika gaitā, vadītājas rosināta, ieguvu izglītību – mācījos vakarskolā un vēlāk augstskolā. Varu teikt, ka mans darbs ir arī mans vaļasprieks,” stāsta Iveta.
Vaicāta, vai savstarpējo pievilkšanos izjūt arī no bērniem, skolotāja piekrīt: „Katram atrodu savu pieeju, cenšamies viens ar otru sadraudzēties. Ar pavisam maziņajiem jāparunājas, reizēm jāpažēlo un noteikti jāsamīļo. Jāieklausās bērna priekos un bēdās. Ar lielākajiem bērniem notiek kopīga plānošana – ko varētu izdarīt, kāds būs mērķis, kurš jāsasniedz. Tā mēs dzīvojam.”
Patlaban viņa strādā ar 19 trīsgadīgiem bērniem un galvenais mērķis ir viņiem palīdzēt apgūt uzvedības kultūras un higiēnas iemaņas. Visaizrautīgākais darbs esot dažādu pasākumu rīkošana, piemēram, bērnudārzā ir teātra dienas, un vecāki vienmēr esot sajūsmā par bērnu sagatavotajām izrādēm, koncertiem. „Protams, ir gandarījums, ja vecāki saka paldies par audzināšanu, mācīšanu un sniegto svētku izjūtu.
Prieku rodu ikdienā, kad vecāki nāk un atstāsta, ko kāds bērns ir uzzīmējis, izlasījis vai izstāstījis, tātad viņi ir gandarīti par bērnā ieguldīto. Tas laikam ir tas, kas vedina turpināt strādāt. Man patīk tas, ko daru, un laikam jau tāpēc patīku arī bērniem. Tad viņi nāk uz dārziņu ar domu „ko šodien jaunu apgūšu, izdarīšu – gribu nākt, jo gribu izdarīt”,” atzīst I. Čopa.
Atbildot uz jautājumu, vai nāksies apgūt kaut ko jaunu, lai īstenotu iecerētās reformas, skolotāja stāsta, ka apmeklējusi profesionālās pilnveides kursus un jaunajām kompetencēm ir gatava, attiecīgi organizē darbu un iekārto grupu.
Kā ar mazajiem audzēkņiem runā par Latviju? Iveta atzīst, ka mēģina radīt viņos izpratni, apzināšanos, ka viņi ir Latvijai piederīgi, vēlas šeit būt, darīt kaut ko, kas rada prieku ne vien pašam, bet arī mammai, tētim un citiem cilvēkiem. Trīsgadīgie mazuļi iemācās tautasdziesmu, svētkos iededz svecīti.
„Ja bērns mudina mammu un tēti viņu kaut kur aizvest, jo vēlas redzēt to, par ko audzinātāja stāstījusi, savu darbu esmu paveikusi labi. Viņi to arī dara, lai gan ir tikai trīsgadīgi, tā ka vecākiem atliek tikai pievienoties,” smaidot stāsta Iveta un piebilst, ka priecājas par veiksmīgo kontaktu ar vecākiem. Netrūkstot dažādu situāciju, bet vienmēr tiek meklēts un rasts risinājums. „Ja ir kāda sāpe, galvenais ir izrunāties,” uzskata I. Čopa.
Kauns nedarīt, ja ir tāds piemērs
Rīgas 273. PII vadītāja Svetlana Lugovaja par saimniecības vadītāju Ņinu Jordanašvili saka: „Ja mūsu Latvijā būtu vairāk tādu cilvēku, tad dzīve būtu vēl labāka.”
Ņinas kundze saņem apbalvojumu „Par ilggadēju darbu profesijā” un šo faktu ļoti pārdzīvo – esot darītāja, nevis runātāja. Tāpēc par viņu runā kolēģi.
„Ņina šeit strādā kopš iestādes pirmsākumiem 1989. gadā, bijusi klāt tās būvniecībā un iekārtošanā un joprojām ir čakla kā bitīte. Viņu raksturo milzīgs apzinīgums, kas vērsts uz to, lai viss būtu kārtībā un bērni būtu drošībā. Saimniecības vadītāja ir man kā labā roka. Viņa ir profesionālis visās saimniecības jomās, pārzina bērnudārzu no pagraba līdz jumtam, par katru naglu zina, kā atrast un kur atrodas. Godīgs, atsaucīgs un labsirdīgs cilvēks,” aizrautīgi stāsta S. Lugovaja.
No Ņ. Jordanašvili nekad neesot nācies dzirdēt, ka darba laiks jau beidzies. Domājot par bērnu labsajūtu un veselību, viņa strādājusi arī brīvdienās, piemēram, ja kaut kas jākrāso.
„Tādu atdevi redzot, arī citi aizraujas. Ja Ņina ko iesākusi, tad neviens neuzdrošinās aiziet, bet ar prieku visi iecerēto paveic kopā. Redzot, cik godprātīgi var strādāt, pārējiem ir grūti nedarīt. Daudz tādu cilvēku nezinu. Izcils cilvēks un īsta saimniece,” uzsver vadītāja, piebilstot, ka pati no Ņinas kundzes mācās un ka vēl esot, uz ko tiekties.
Lielākais gandarījums ir pateiktais paldies
Arī Rīgas 13. PII „Ābecītis” šefpavāre Anda Zeltmane saņem apbalvojumu „Par ilggadēju darbu profesijā” – nostrādāti 33 gadi. Pēc pavāra profesijas iegūšanas īsu brīdi strādājusi restorānā, bet, kad piedzimuši bērni, ceļš aizvedis tieši uz šo bērnudārzu. Par izvēli esot gandarīta joprojām. „Kas var būt jaukāk un mīļāk par to, ka bērni skrien pretī, apķer un saka paldies par garšīgo ēdienu?!” atzīst A. Zeltmane. Nedaudz skumji esot, ka pašas trīs bērni un seši mazbērni nedzīvo Latvijā, taču viņa cenšas pagatavot ko gardu apmēram 100 „Ābecīša” mazuļiem.
Atbildot uz jautājumu, vai ar gadiem mainījusies bērnu garšas sajūta un ko viņi labprātāk ēd, šefpavāre atzīst, ka ar gadiem garšas kārpiņu sajūtas mainās, bet par pagatavoto maltīti gan mazie, gan pieaugušie visai bieži izsakot atzinīgus vārdus.
„Pirmdienu rītos nojaušu, ar ko bērni baroti brīvdienās, – viņi gaida, ka būs frī. Liela daļa mūsdienu vecāku ir kļuvuši slinkāki: paši negatavo, pērk gatavu ēdienu. Mēs tomēr gatavojam veselīgāku ēdienu,” stāsta A. Zeltmane.
Jautāta, vai izdodas pieradināt ēst veselīgāk, pavāre atzīst, ka lielāks nopelns esot kolēģēm, kas bērnus mudina nogaršot, pirms atsakās, un tad jau arī iegaršojas. Secinājusi, ka no zupām vislabāk garšo biešu zupa, ko bērni izēd trīs un pat četras porcijas. Daudzi tikai bērnudārzā nogaršo dārzeņus un sakņaugus, stāsta, ka mājās neko tādu nav ēduši. „Ir dota izvēle, piemēram, ēst salātus un kādus ēst. Bērni ir pietiekami lieli un gudri, lai pateiktu savu, bet svarīgi ir arī gudri piedāvāt,” uzskata A. Zeltmane.
Ko Anda gatavos pašas darba dzīvē nozīmīgajā svētku dienā? Viņa aizrautīgi stāsta: „Man patīk mans darbs, un cenšos to darīt radoši. Šodien cepšu rauga un ābolu pankūciņas, bet cepeškrāsnī, nevis uz pannas, kā ierasts, tad tās veidojas kā nelielas smalkmaizītes, kuras pasniedz ar kanēli un cukuru. Tā ir mana īpašā recepte. Pusdienās būs puķkāpostu zupa, plovs, redīsu un burkānu salāti ar krējumu. Uz citiem svētkiem vēlos iepriecināt arī darbiniekus, tad cepu kūkas, tortes un plātsmaizes, bet katru piektdienu cenšos kaut ko gardu izcept arī bērniem. Pavāram jau galvenais ir tas, ka pasaka paldies un atzīst – bijis garšīgi. Ja vēl tas izteikts no bērna mutes, ko vairāk var vēlēties…” smaidot saka šefpavāre un piebilst, ka jāsteidz atkal pie darba.
Ilze Brinkmane, laikraksts "Izglītība un Kultūra"
