Rīgas domes (RD) Izglītības, kultūras un sporta departamenta (IKSD) rīkotajā konferencē „Atbalsta personāla loma skolēniem ar uzvedības traucējumiem skolā”, kas notika 29. novembrī Kultūras pilī „Ziemeļblāzma”, bija iespēja uzklausīt psihologu, sociālo darbinieku un pedagogu viedokli par iespējamajiem cēloņiem, kādēļ pastāv uzvedības problēmas, un sekām, kā arī pievērsties visu iesaistīto attieksmes jautājumam, kas liecina, vai pieaugušie izprot bērnus.
RD IKSD izglītības pārvaldes priekšnieks Ivars Balamovskis, uzrunājot klātesošos, atzina, ka pulcēšanās telpa nav izraudzīta nejauši – Vecmīlgrāvī meklējami pirmsākumi profesionālai pedagoģijai un patiesas ieinteresētības attieksmei, kuru iemiesoja Marta Rinka un Augusts Dombrovskis.
Jāmācās pastiprināt pozitīvo uzvedību
Latvijas Universitātes asociētā profesore Dr. psych. Ieva Bite (attēlā) runā par uzvedības problēmu korekciju jeb ABC shēmu uzvedības korekcijā.
„Uzvedības terapija un korekcija ir kā cimds ar roku. Viens no uzvedības terapijas pamatpostulātiem ir – uzvedība vienmēr ir iemācīta (sociāli vēlamā vai nevēlamā), atdarinot un (vai) pastiprinot. Bērnam jau piedzimstot ir šī spēja atdarināt, bet, ja tā ir traucēta, pastāv lielāka iespēja rasties uzvedības problēmām, tāpēc ka viņš atdarina to, ko mēs negribētu. To, ko bērns dara, pieaugušie kaut kādā veidā pastiprina,” stāsta I. Bite un pieļauj, ka gribam pastiprināt vēlamo. Piemēram, bērns saka kādu skaņu vai vārdu – un vecāki to atkārto, tādā veidā pastiprinot runāšanas uzvedību. Ja skolā jāsaskaras ar bērna uzvedības problēmām, tad skolotājam ir jāsaprot, kā uzvedoties šī nevēlamā uzvedība varētu tikt pastiprināta. Psiholoģe demonstrē divus attēlus. Vienā no tiem divi pieaugušie azartiski spēlē datorspēles, otrā – vienlaikus to pašu dara divi bērni; tiek ilustrēts, kā pieaugušie pastiprina bērnu uzvedību, kas rada problēmas.
„Ar agresīvu uzvedību, nepaklausību, pretošanos pieaugušo prasībām bērni saņem kaut kāda veida ieguvumu. Veicot uzvedības analīzi, vispirms precīzi jāapraksta uzvedība – ko tieši vēlamies mainīt, kuru uzvedību; precīzi jāapraksta situācija, kas notiek tieši pirms konkrētās uzvedības un kas seko uzreiz pēc tās,” I. Bite skaidro ABC shēmu. A (angļu val. antecedent) – situācija tieši pirms, B (behaviour) – uzvedība, C (consequence) – sekas. Piemēram, vēlamies mainīt nevis nepaklausību, bet prasību neizpildi matemātikas stundās vai nevēlēšanos rakstīt burtus. Mērķis ir uzvedība, ko grib redzēt problemātiskās uzvedības – košanas, speršanas, līšanas zem galda, bēgšanas no skolas – vietā, konkrēti – lai skolēns atklāti pasaka – „šis uzdevums ir pārāk grūts”; „lūdzu, skolotāj, pievērsiet man uzmanību” u. c., kas bērnam ir patiešām nozīmīgi.
„Ja skolotājs novērojis, ka kādam bērnam ir problēmas, tad aizejiet uz stundu, paskatieties, kas notiek starpbrīdī. Tas jādara vairākas dienas pēc kārtas, vismaz nedēļu. Ja nav iespējams novērot katru dienu, tad lūdziet skolotāju izpildīt ABC shēmu – tikai tā varēs saprast, kādam mērķim kalpo bērna uzvedība jeb kāda ir tās funkcija,” skolu atbalsta personālu aicina I. Bite. Ir svarīgi noskaidrot, kāda situācija vai konteksts izraisa problemātisko uzvedību un kas notiek pirms šīs uzvedības, piemēram, bērns sit vienam konkrētam bērnam vai neizpilda prasības pie viena konkrēta skolotāja, tad jānoskaidro, kādas prasības neizpilda.
„Jāredz, vai bērns uzsprāgst brīdī, kad skolotāja skaļā balsī saka, ka tagad visiem jāsēž mierīgi un klusu, vai brīdī, kad uzdod uzdevumu, vai tad, kad runā gariem, sarežģītiem teikumiem vai sarežģītā latviešu valodā, bet bērna dzimtā valoda ir krievu. Tā varam izprast situāciju, kas izprovocē attiecīgo uzvedību – vai bērns nesaprot uzdevumu, vai viņam nepatīk skolotājas skaļā balss u. tml. –, un secināt, ko pozitīvu viņš iegūst, piemēram, ja nevar nosēdēt, sāk dīdīties, tad kādam iesit un otrs sit pretī vai parausta meiteni aiz bizes, sāk ķēmoties un pārējie smejas, tādējādi viņš panāk, ka uz laiku tiek pārtraukta stunda vai rodas iespēja iziet no klases – nebūs jāķeras pie nesaprotamā uzdevuma. Uzvedību visvairāk nostiprina tas, kas seko uzreiz pēc tās, nevis – kas seko ilgtermiņā. Mums ir grūti mainīt ieradumus, piemēram, pārtraukt ēst saldumus, bet, ja pēc divām nedēļām uzkāpsiet uz svariem un būsiet zaudējusi divus kilogramus, tas būs pozitīvs pastiprinājums saldumus neēst, taču biežāk, protams, pozitīvu pastiprinājumu gūstam, apēdot šokolādes vai kūkas gabaliņu. Svarīgi izprast, kas bērnam ir vērtīgais, ko viņš iegūst,” norāda psiholoģe. Ar lielākiem bērniem var uzsākt sarunu un skaidrot, ka tādā veidā viņš ir ticis vaļā no grūtā uzdevuma, bet ir radusies vesela virkne problēmu, kuras viņš droši vien nevēlas; tādā veidā varam motivēt bērnu uzvedību mainīt. I. Bite ir pārliecināta, ka ABC shēma var palīdzēt mainīt arī pieauguša cilvēka uzvedību.
Nereti pieaugušie savu panāk kliedzot – vīrs uz sievu, lai viņa apklust, vai uz bērniem, kuri ilgstoši trokšņo. Protams, tā panāk, ka visi momentā apklust, bet ilgtermiņā nostiprinās doma, ka ir jākliedz pēc iespējas skaļāk. „Var novērot, ka skolotāji paceļ balsi un stundās bērni kliedz viens uz otru. Problēmas risina kliedzot, un to mēs negribam. Bieži vainojam medijus, datorspēles, bet tās agresiju veicina daudz zemākā līmenī nekā agresija, ko izraisa pieaugušo rīcība ikdienas dzīvē,” uzsver I. Bite.
Lektore min vairākus citus piemērus. Bērni spēlē bumbu, tā nejauši trāpa Kārlim pa muguru, viņš iekliedzas, pagriežoties redz Māri un viņam iesit, lai gan īsti nezina, vai meta Māris, kurš arī iekliedzas un sit pretī. Atkārtojas situācija: Kārlis ir agresīvs tieši pret Māri, iespējams, tādēļ, ka viņš kliedz un sit pretī; Kārlis viņu uztver kā apdraudošu un bīstamu, un arī Māris Kārli uztver tāpat. Tā viņi visu laiku viens no otra aizsargājas. Mērķis ir panākt drošības izjūtu un sevi aizsargāt, bet realitātē zēns izprovocē agresiju pret sevi.
Cita situācija. Starpbrīdis, klasē vēlas ienākt Andris, bet Jānis, kuram ir uzvedības problēmas, stumj viņu ārā. Andris ienāk tikai pēc tam, kad noskanējis zvans uz stundu. Andrim ir dzirdes problēmas, tāpēc viņš runā skaļi un pienāk pārāk tuvu, kā arī cilvēkus osta, vismaz Jānim tā šķiet, jo viņš ļoti jutīgi uztver to, ja kāds pienāk par tuvu. Andris no Jāņa baidās, un viņš regulāri Andrim dara pāri. „Analizējam, kas tieši notiek, cik bieži, cik regulāri, cik ilgi, cik izteikta ir problēma un kāds ir tās iznākums, ko bērns no tā iegūst, kāda ir proporcija starp problēmām un piedāvātajām iespējām. Piemēram, vai Jānim ir skaidrots, kāpēc Andris tā dara, vai ir mēģināts, lai Jānis palūdz Andri ievērot distanci, teikt, ka viņam nepatīk, ja pienāk pārāk tuvu,” stāsta psiholoģijas doktore.
I. Bite aicina aizdomāties, cik pielāgots dažādiem bērniem ir stundas mācību process, ja domā par iekļaujošo izglītību. Kādam stundas laikā ir nepieciešama pauze. Lektore atgādina, ka bērna uzvedības problēmas nostiprinās, ar provokatīvo uzvedību viņš panāk to, ko vajag, tādēļ aktīvi meklē vai izveido situācijas, kontekstu, kurā viņa negatīvā uzvedība varētu tikt pastiprināta, lai, pirmkārt, ietekmētu un kontrolētu vidi; otrkārt, apmierinātu pamatvajadzības (drošība, pieņemšana, novērtējums, aktivitāte).
„Ja kaut ko nesaprotam saskarsmē ar citiem cilvēkiem, ir lasīšanas grūtības utt., mēs jūtamies slikti. Lai to mainītu, kaut kas ir jādara. Ar savu uzvedību vidi varam ietekmēt un kontrolēt. Ja mēs, pieaugušie, kaut ko ļoti negribam darīt, tad sakām, ka esam slimi. Ja es ļoti uztrauktos un nevēlētos lasīt šo lekciju, tad visticamāk pateiktu, ka esmu slima. Arī tad, ja netiek apmierināta kāda no pamatvajadzībām, varam to risināt konstruktīvi vai destruktīvi. Bērni to risina ar tiem līdzekļiem, kuri viņiem ir pieejami un kurus viņi prot lietot. Mērķi, kuri tiek sasniegti, pateicoties uzvedības problēmām, ir bērna ieguvumi: konkrētas lietas, uzmanība, aktivitāte, pašaizsardzība, vara, sensorā stimulācija,” skaidro I. Bite. Nereti bērni kādam atņem planšetdatoru tāpēc, ka tādu vēlas, bet vecāki nevar nopirkt. Stunda šķiet garlaicīga, tāpēc ar uzvedības problēmām panāk, ka tā kļūst interesantāka, visi smejas un ķiķina. Visbiežāk bērniem ar saskarsmes grūtībām ir uzmanības deficīts.
„Pašdestruktīvas uzvedības mērķis ir sasniegt sajūtas, piemēram, roku griešana izraisa sāpes, bet arī patīkamas sajūtas, jo ķermenī rodas endorfīni – izjūt sāpes, bet tajā brīdī nejūt emocionālās ciešanas. Bērns var arī izvairīties no konkrētiem uzdevumiem vai aktivitātēm, no uzmanības, cilvēkiem, nepatīkamiem stimuliem un, viņaprāt, nedrošas vides. Tās ir funkcijas, kuras nosakām, izmantojot ABC shēmu,” norāda I. Bite.
Lektore skaidro, kā darbojas paplašinātā shēma. Piemēram, skolotājs uzdod uzdevumu (situācija), bet bērns domā (domas): „Man tāpat nesanāks, es vienalga būšu slikts.” Viņu pārņem bezcerība (emocijas un fiziskās sajūtas), un viņš atsakās strādāt. Finālā skolotājs viņu aizved pie direktora. Rezultātā – secinājums, ka ar uzdevumu netiks galā, ir slikts, visi grib darīt pāri (pieredze).
„Tikai sarunājoties ar bērnu, varam izprast viņa rīcību un saņemt atbildi, kāpēc viņš tā dara. Bieži bērni tā arī stāsta – ka ir lielākie muļķi pasaulē un nav jēgas censties. Tipiski negatīvai uzvedībai ir ļoti daudz pastiprinājumu, to mēdz dēvēt arī par piespiešanas uzvedību tāpēc, ka bērns tiek piespiests darīt to, ko nevēlas. Ja nevar citādi, tad kliedzot – un veidojas apburtais loks. Maz tiek pastiprināta pozitīvā uzvedība, sniegta atzinība, taustāmas balvas, ja izdara kaut ko labu, tādēļ samazinās pašapziņa un bērns, kuram pašam ir negatīvs priekšstats un domas par sevi, kļūst tikai agresīvāks,” norāda I. Bite. Piemēram, balva var būt arī nelikt pildīt trešo uzdevumu, ja divus izpilda.
Psiholoģe uzsver, ka sods ir tikai tad, ja tas samazina nevēlamu uzvedību. Ja skolotājs ieliek sliktu atzīmi vai neattaisnotu kavējumu un tas nesniedz gaidīto, tad tas bērna izpratnē nav bijis sods. Jāsaprot, kas bērnam būs sods un kuros gadījumos ir vērts to lietot. Viņa norāda galvenos uzvedības maiņas priekšnoteikumus, kuri jāievēro pirmskolā un sākumskolā:
1) nodrošināt, lai nevēlamā uzvedība netiktu pastiprināta, piemēram, lai citi nepievērš uzmanību muļķībām, lai citi nesit pretī, lai skolotāji neļauj pārtraukt pildīt uzdevumu, ja bērns ir palīdis klasē zem galda;
2) iemācīt bērnam jaunas prasmes problemātisko prasmju vietā – nodrošināt, lai jaunajām prasmēm būtu vismaz tikpat daudz pastiprinātāju, cik līdzšinējai uzvedībai;
3) pielāgot vidi bērniem ar dažādu veidu attīstības traucējumiem, piemēram, ja bērnam ir uzmanības deficīta sindroms, tad nevajag likt viņam sēdēt pēdējā solā, neliegt iespēju ieturēt pauzi.
Pieaugušo prasmes, lai mainītu bērna uzvedību, ir šādas: vērot un saprast uzvedību; pozitīvais pastiprinājums (punktu sistēma, uzslavas u. c.); piemēram, reizi piecās minūtēs pievērst uzmanību bērnam, kura uzvedības funkcija ir uzmanība. Drīkst ignorēt muļķošanos, taču pievērst uzmanību bērnam, ja runā atbilstīgā veidā; dot pārtraukumu, apsēdināt uz krēsla – mazākus bērnus 1–2 minūtes, bet lielākus – uz 5 minūtēm.
I. Bite skaidro proaktīvās stratēģijas: pirmkārt, izdomāt plānu, kā varētu ierosināt pozitīvo uzvedību, piemēram, Andri un Jāni iesaistīt kādās interesantās nodarbībās; otrkārt, iemācīt bērnam kādas prasmes, piemēram, lai lūgtu pauzi, pacelt roku, uzsākt sarunu un lūgt, vai drīkst iesaistīties kopējā grupas spēlē, u. tml.
„Visbūtiskākais ir jauno prasmju mācīšana. Atbalsta personāls varētu palīdzēt uzlabot komunikāciju, jo liela daļa problēmu saistīta tieši ar to. Jāmāca bērnam pateikt to, ko viņš vēlas, jebkurā vecumā un jebkuram cilvēkam. Tas pats jāmācās pieaugušajiem, piemēram, nevis trīs dienas gaidīt, kad vīrs izteiks viedokli par jauno kleitu, bet pajautāt, kā novērtē. Īpaša prasme ir paaugstināt mācību motivāciju, lai skolēni vēlētos mācīties. Svarīgi ir arī veicināt pašregulāciju – emociju un impulsu kontroli, piedāvāt daudz izvēļu, piemēram, atļaut izvēlēties, kuru uzdevumu no septiņiem veikt pirmo, lai pats kontrolētu situāciju. Tikpat būtiski ir pateikt, ko no bērna sagaida,” uzsver I. Bite.
Lektore norāda, ka mazākajiem bērniem, kuri vēl neprot lasīt, var palīdzēt ar vizuālo atbalstu, ar lielākajiem – kopīgi plānot, sarakstīt, kas stundā notiks, kura stunda seko kurai, kādi būs uzdevumi un cik laika tam vajadzēs. I. Bite uzsver arī citas saziņas prasmes: izteikt emocijas, klausīties otrā, atbalstīt otru, teikt komplimentus; iemācīt bērnam, ka ir labi nerunāt brīdī, kad runā otrs, sēdēt, lai klausītos, skatīties vienam uz otru, paskatīties, kādu spēli spēlē citi, un pajautāt, vai drīkst spēlēties kopā ar viņiem.
„Lai bērniem būtu interesanti, rastos motivācija mācību procesā iesaistīties un kļūt aktīviem, varat palīdzēt skolotājiem izplānot nodarbības, mainīt vieglākus un grūtākus uzdevumus, dot izvēles iespējas un regulāri arī ieturēt pauzes. Vajag iemācīt bērnam prasīt pauzi vai palīdzību. Modelēt, palīdzēt, bet ar laiku dot iespēju vairāk strādāt pašiem. Un noteikti apbalvot atbilstīgi pūlēm. Svarīgi ir dot skaidras instrukcijas, apbalvot un vecākiem stāstīt par to, kas ir labi, nevis par to, kas ir slikti,” norāda psiholoģe.
Jāizprot, piemēram, kādēļ bērns ir dusmīgs. Izmantojot emociju termometru, tās iemāca regulēt. Var palīdzēt vizuāli atbalsta materiāli vai ieteikums atcerēties kaut ko patīkamu.
Lektore uzsver, ka ne mazāk būtiska ir spēja pieņemt kritiku un spēja izprast, kad tiek kritizēta rīcība, nevis personība, atšķirt, kad kritika ir īsta un kad – muļķošanās. I. Bite iesaka kritikas situācijas izspēlēt lomu spēlēs.
„Empātijas spējas veicina atšķirīga viedokļa pieņemšana, tādēļ jāskaidro, ka mums var patikt atšķirīgas lietas, ka visiem viss negaršo vienādi, mums ir dažādi uzskati, piemēram, vienam patīk, ja viņam pienāk tuvu, bet citam tas nepatīk. Bērniem ir jāmāca, ka mēs atšķiramies. Risinot visdažādākās problēmas, galvenais ir iemācīt bērnam pateikt „Stop, man ir problēma!” – jo tas ir pirmais solis, lai to sāktu risināt,” atgādina psiholoģe un sauc variantus: skolēns var aiziet no stundas, kura nepatīk, bet var palikt, lai nebūtu neattaisnota kavējuma, vai arī palūgt skolotāja palīdzību.
I. Bite atgādina arī par pašvadību – kad bērnam lūdz pašam novērot savu uzvedību. Atbalsta personāls var būt tie cilvēki, kuriem ir jāparāda šīs pierakstu lapas un rakstītais jāpārrunā. Citreiz šis uzticības cilvēks var būt klases audzinātāja. Individuālajās pierakstu lapās atspoguļojas pozitīvā un negatīvā uzvedība, piemēram, izdarīju vai pateicu kādam kaut ko labu vai arī nodarīju pāri kādam fiziski, ar vārdiem, klausīju vai neklausīju skolotāju utt.
„Bieži bērni paši neredz to, ko viņi dara, bet šis ir veids, kā palīdzēt savu pašvērtējumu veidot, apzināties, ko ir darījis dažādās situācijās un kas radījis vēlēšanos kliegt, sist,” uzsver I. Bite, atgādinot, ka var strādāt arī uzvedības maiņas grupās, kad klases savstarpēji vai klase grupās pelna punktus par pozitīvo uzvedību, kas rezultējas balvā. „Protams, punkti tiek noņemti, ja kādam tiek darīts pāri, kavētas stundas, bojātas lietas u. tml., bet, ja nopelnīti, piemēram, 205 punkti, visi kopā stundas laikā varēs cept picu. Ja klasē ir daudz bērnu ar līdzīgām uzvedības funkcijām, tad komandas princips ir veids, kā mainīt uzvedību. Vispirms gan ir svarīgi saprast, kāds ir šīs uzvedības mērķis, un tad var izvēlēties stratēģiju.”
Palīdz biopsihosociālā pieeja
RD labklājības departamenta sociālās pārvaldes priekšnieks Mārtiņš Moors stāsta par sociālajiem pakalpojumiem bērniem ar uzvedības traucējumiem, kā arī uzvedības traucējumu raksturu sociālo darbinieku skatījumā, un tie ir: skolas kavējumi; asociāla uzvedība – mazās zādzības, konflikti skolā ar pieaugušajiem, nerespektē autoritātes; atkarības un lietošana – gan vielu, gan viedierīču; klaiņošana un periodiska nenakšņošana mājās; autoagresija – skrāpē sevi, depresija; motivācijas trūkums, neko nevajag.
„Uzvedība ir aisberga redzamā daļa, un sociālie darbinieki, izprotot iemeslus, zināmu iekšējo un ārējo spēku mijiedarbību cilvēkā, cenšas novērtēt personas vai ģimenes problēmas. Ārējie faktori lielākoties ir saistīti ar ģimenes stāvokli un situāciju. Jo agrāk bērnam ir jāpieņem viņa vecumam neatbilstīgi lēmumi, piemēram, melošana, manipulācija, savu vecāku aizstāvēšana, jo ātrāk sāk parādīties sekas – nevēlama uzvedība,” stāsta sociālā darba speciālists, piebilstot, ka ļoti svarīga ir arī pieaugušo izprotoša attieksme skolā, policijā, reakcija uz vienreizēju pārkāpumu.
M. Moors norāda, ka 11–13 gadu vecumā meitenēm izdodas ilgstoši slēpt bulīmijas, anoreksijas, vienaldzības, apātijas iemeslus. Tas jau ir kā sarkanais brīdinājums, bet izraisošie ārējie iemesli ir šādi – vecāki ilgstoši ir konfliktsituācijā; ir tikai viens no vecākiem; vecāki lieto alkoholu un nav resurss jauniešiem; pārapdzīvotība, neadekvāti sadzīves apstākļi, bet iekšējie iemesli – netiek līdzi mācību vielai, nav intereses par mācībām; kautrējas, ja jāmācās kopā ar jaunākiem bērniem. Depresīva simptomātika – neko negribas, skumjas, nēsā tumšu apģērbu, neuzticas cilvēkiem. Novērota suicidāla rīcība – roku skrāpēšana, runas par pašnāvību.
„Sabiedrībā pastāvošā un kultivētā ģimenes kā vērtības samazināšanās veicina sociālo invalīdu rašanos,” ir pārliecināts M. Moors.
Sociālie darbinieki bieži konstatē, ka bērni internātskolā nonāk tāpēc, ka mājās valda pārapdzīvotība, nav labierīcību, vecāki lieto alkoholu. Ja bērniem atkal jāatgriežas šajā vidē, tad jau ir prognozējams rezultāts.
„Biopsihosociālā pieeja palīdz izprast cilvēku trīs dimensijās. Cilvēkā darbojas biofiziskie, psiholoģiskie un sociālie faktori, kuri ir priekšnoteikums noteikta veida uzvedībai. Sociālie darbinieki lielākoties fokusējas uz sociālajiem faktoriem, tādiem kā ienākumi, nodarbinātība, formālais un neformālais sociālais atbalsts. Uzvedības traucējumu pamatā var būt arī slimība – garīga rakstura, autisms, sāpes izraisoša, tādēļ nedrīkst bērnu vai jaunieti vainot nepareizā izvēlē,” skaidro M. Moors. Viņš stāsta, ka sociālo darbinieku darbā tiek izmantota arī ekoloģiskā sistēmu pieeja, t. i., cilvēks nav vientuļa sala, bet dzīvo sistēmu sistēmā, un ir jāizprot, kādās attiecībās un kādā vidē jaunietis dzīvo. Sociālā vide ir attiecības ar dažādām sistēmām, un pirmā mikrosistēma ir ģimene, bet nereti sociālie pakalpojumi kompensē jeb aizvieto ģimeni.
2017. gadā Rīgā dzīvojušās 3077 ģimenes (kopumā ap 12–13 tūkstošiem cilvēku) ir saņēmušas sociālos pakalpojumus, no tām 862 ģimenes noliedz savas problēmas, bet ir obligāto klientu statusā. Vecākiem trūkst sociālo prasmju bērnu audzināšanā, sociālpsiholoģiskie pakalpojumi tiek sniegti tāpēc, ka vecāki neizprot bērna vecumposmam atbilstīgu ēdināšanu, higiēnu, bērnu psiholoģisko un emocionālo attīstību, nezina, kā veidot pozitīvos pastiprinājumus. Ģimenes asistenta pakalpojumus mājas vidē saņēmušas 173 personas. M. Moors iepazīstina ar iespējām, piemēram, ir atbalsta un izglītojošo grupu nodarbības bērnu vecākiem „Ceļvedis, audzinot pusaudzi”, sociālās rehabilitācijas programmas bērniem ar uzvedības traucējumiem „Dari”, „Palēciens”, kas domātas 11–17 gadus veciem pusaudžiem, u. c. Speciālists atgādina arī, ka individuālas problēmas nav individuāla patoloģija, bet negatīva sociālo faktoru izpausme. Viņaprāt, lielāka vērība jāpievērš ģimenēm, kurās valda nabadzība un izglītību neuztver kā vērtību.
„Cerēt uz ātrām izmaiņām ir utopija. Jāpriecājas, ja jauniešiem izveidojas kontakts ar sociālajiem darbiniekiem, ir vēlme kaut ko darīt. Tad jāizrāda arī lielāka pretimnākšana. Ja jaunietis saprot, ka viņu pieņem tādu, kāds viņš ir, – tas ir sasniegums. Rezumējot – pats galvenais ir agrīna diagnostika, lai saprastu, kāpēc bērnam sāp vēders, bieži ir iesnas un angīna, ir bulīmija tāpēc, ka ķermenis reaģē uz psiholoģiskiem vai sociāliem satricinājumiem, ir jāsaprot arī, kurā emocionālās attīstības vecumā bērns reāli atrodas,” stāsta M. Moors.
Atbildot uz konferences dalībnieku jautājumu, ko darīt, ja nevar izprast, kur īsti ir problēma – ģimenē vai skolā, un to nespēj izšķirt ne skolas psihologs, ne sociālais darbinieks, M. Moors iesaka organizēt starpinstitucionālu sanāksmi.
Ilze Brinkmane
