2026. gada 5. februārī, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā norisinājās pedagogu profesionālās pilnveides un izaugsmes konference “MĀCOS. MĀKU. ESMU.”
Pasākumu rīkoja Rīgas Izglītības un informatīvi metodiskais centrs (RIIMC) Eiropas Sociālā fonda Plus (ESF+) projekta “Pedagogu profesionālā atbalsta sistēmas izveide” ietvaros, pulcējot vairāk kā 140 pedagogus un izglītības nozares pārstāvjus, lai veicinātu izpratni par mūsdienīgiem mācīšanās procesiem un stiprinātu pedagogu profesionālo identitāti.
Konferences struktūra tika balstīta trīs savstarpēji saistītos līmeņos, kas atspoguļo pedagoga ceļu uz meistarību:
- MĀCOS – profesionālā mācīšanās un jaunu ideju izpratne;
- MĀKU – pedagoģisko prasmju praktiska pielietošana un pilnveide;
- ESMU – profesionālā identitāte, vērtības un atbildība izglītības sistēmā.
Mācīšanās ietekme uz nākotni
Konferenci atklājot, RIIMC direktore Inga Draveniece uzsvēra, ka šī diena nav par "labu stundu" vai "pareizo teoriju", bet gan par to, vai pedagoga paša mācīšanās spēj atstāt būtisku nākotnes ietekmi uz bērniem un jauniešiem. I. Draveniece aicināja pedagogus aizdomāties par to, cik daudz paši pedagogi mācās, cik tas ir svarīgi viņu audzēkņiem un kurā brīdī viņi sev var teikt: “šo es māku”. Mudināja pedagogus izvērtēt, vai viņi ir tie, kuri spēj otram iedot labāko no tā, ko zina un prot. Savu uzstāšanos viņa noslēdza ar atziņu, ka par pedagogu darbu vislabāk runā paši jaunieši – no pirmsskolas līdz vidusskolai.
Visas dienas garumā konferenci vadīja moderators Agris Starts (supervizors, mediators) un rosināja dalībniekus uz jēgpilnu refleksiju un atklātu sarunu par pedagoģiskā darba aizkulisēm.
Uzsvars uz pašvadītu mācīšanos un ieradumu spēku
Edmunds Vanags, klīniskais psihologs un pētnieks, konferencē uzstājās ar lekciju par pašvadītu mācīšanos, definējot to kā spēju uzņemties atbildību par savu attīstību un apzināti virzīt mācīšanās procesu. Tā ir prasme, kas ietver četrus galvenos posmus: izvirzīt mērķi, plānot tā sasniegšanu, uzraudzīt sevi plāna īstenošanas laikā un novērtēt, cik labi mērķi izdevies sasniegt. Pašvadīta mācīšanās nozīmē vadīt savu darbību jebkurā dzīves kontekstā bez citu atbalsta, skaidrām norādēm vai pietiekamiem laika resursiem.
E. Vanags uzsvēra, ka skolotājiem ir jāmodelē pašvadītas mācīšanās soļi, skaļi runājot (skaļi domājot) par to, kā viņi paši plānotu uzdevumu, ar kādām grūtībām saskartos un kā tās risinātu. Bērni mācās, vērojot pieaugušos. Skolēniem jāzina, ka viņi drīkst kļūdīties. Kļūdīšanās ir dabisks process, bez kura nav iespējams mainīt darbības trajektoriju uz pareizāku. Vanags atspēkoja mītu, ka ieradumu var izveidot 21 dienā. Lai iemācītos domāt sakārtotāk vai uzdot sev jēgpilnus jautājumus, ir vajadzīgi gadi, nevis dažas nedēļas. Mācīšanās procesā emocijas ir neizbēgamas. Ir būtiski tās apzināties, pieņemt un izmantot efektīvi.
Identitātes nozīme pārmaiņu procesā
Izaugsmes koučs un grāmatu autore Kristīne Vilcāne konferencē uzstājās ar lekciju “Pārmaiņas un ieradumi”. Viņas galvenais vēstījums bija vērsts uz to, ka patiesas un ilgtspējīgas pārmaiņas pedagogu darbā sākas nevis ar disciplīnu vai jaunām metodēm, bet gan ar pārmaiņām identitātes līmenī. Vilcāne uzsvēra, ka bez pārmaiņām identitātes līmenī gribasspēks vienmēr nogurst un ieradums izsīkst. “Mērķis nav noskriet maratonu, bet gan kļūt par skrējēju,” uzsvēra Vilcāne, aicinot pedagogus pārskatīt savas iekšējās pārliecības un “noteikumus”, kas mēdz sabotēt attīstību jeb izaugsmi. Pedagogu darbā bieži sastopami ierobežojoši noteikumi: “labs pedagogs visu kontrolē”, “ja es kļūdos, es zaudēju autoritāti” vai “es nedrīkstu nezināt”. Viņa aicināja šīs pārliecības pārrakstīt, piemēram, no “man jāzina” uz “man ir atļauts mācīties kopā ar skolēniem”. Vilcāne norādīja, ka atrunas vienmēr sākas ar vārdu “bet”, un tas ir iekšējais sabotieris, kurš mēģina atturēt no rīcības. Autentiska pieeja pedagoga darbā rodas tad, kad ir saskaņa starp to, kam skolotājs tic, un to, kā viņš rīkojas. Noslēgumā viņa aicināja katru pedagogu izvēlēties vienu mazu darbību, ko pielietot tuvāko septiņu dienu laikā, uzsverot, ka taka ved nevis tur, kur mēs gribam, bet tur, kur mēs patiesībā ejam.
Dziļas un atklātas diskusijas par pedagoga būtību
Viens no centrālajiem notikumiem bija paneļdiskusija “Pedagoga profesionālā pieredze un atbildība izglītības sistēmā”, kurā savā redzējumā dalījās Unda Avota (RSU), Diāna Šķēle (Rīgas Valsts 3. ģimnāzija) un Aleksandrs Lange (Babītes vidusskola).
Diskusijas laikā eksperti uzsvēra, ka mūsdienu skolotājam nav jābūt “dzīvai Vikipēdijai”, bet gan cilvēkam, kurš spēj veidot patiesas attiecības ar skolēniem. Unda Avota norādīja, ka autoritāte nerodas no viszinības, bet gan no spējas būt īstam un ievainojamam, parādot, ka kļūdīties ir pieņemami. “Mēs kļūstam par autoritāti tajā brīdī, kad spējam būt īsti un ievainojami, parādot, ka kļūdīties ir pieņemami. Bērni nemācās no tā, ko mēs sakām, bet gan no tā, ko mēs darām un rādām,” uzsvēra U. Avota. Eksperte aicināja skolotājus nebaidīties no nezināšanas un mācīties kopā ar skolēniem, aktīvi iesaistot viņus mācību procesa veidošanā un regulāri jautājot atgriezenisko saiti, lai kopīgi augtu un pilnveidotos. U. Avota uzsvēra, ka pedagogiem jābūt drosmīgiem un atvērtiem, lai regulāri jautātu un spētu uzklausīt atgriezenisko saiti no skolēniem par savu darbu, lai saprastu, kā kļūt par labākiem mācībspēkiem.
Diāna Šķēle dalījās ar “savienoto trauku principu”, uzsverot, ka pedagogs nevar sevī uzņemt neko jaunu, ja viņš nedalās ar to, kas viņā jau ir. “Mūsu būtība ir dalīties - tikai atdodot uzkrāto, mēs iegūstam jaunus spārnus un vietu jaunām atziņām,” norādīja D. Šķēle, mudinot pedagogus veidot atvērtas kolēģu kopienas, kas kopīgi meklē aizraujošus ceļus uz skolēnu izaugsmi.
Savukārt Aleksandrs Lange akcentēja sistēmas izaicinājumus, norādot, ka pedagogiem ir būtiski skaidri apzināties savus mērķus, uz kuriem tie virzās, neskatoties uz laika trūkumu un sistēmas spiedienu. Runājot par metodēm, viņš uzsvēra, ka nav vienas "pareizās" pieejas visiem, jo klasē ir 30 dažādi bērni. Svarīgākā skolotāja prasme ir nolasīt situāciju klasē un uzdot pareizos jautājumus īstajā brīdī. Viņš norādīja, ka skolotājam jābūt gatavam mainīt stundas plānu atkarībā no situācijas klasē un skolēnu vajadzībām.
Praktiskās darbnīcas un rīki ikdienai
Konferences otrajā daļā pedagogi grupās darbojās trīs paralēlās darbnīcās, apgūstot praktiskas metodes:
- 1. “Vērtību iedzīvināšana” (Lāsma Poļikeviča), kurā tika meklēti veidi, kā personīgās vērtības pārvērst konkrētā rīcībā skolas vidē.
- 2. “No zinu uz daru” (Kristīne Vilcāne), izmantojot Volta Disneja metodi, lai risinātu problēmas un atrastu reālu risinājumu no Sapņotāja, Reālista un Kritiķa pozīcijām.
- 3. “Sadarbība, izmantojot LEGO® Serious Play® metodiku” (Zane Veinberga), sniedzot inovatīvu rīku komandas veiksmīgas sadarbības veidošanai.
Konferences rezultāti un nākotnes perspektīva
Konferences galvenās atziņas un dienas norisi vizuāli apkopoja Daces Andersones veidotais lielformāta grafiskais pieraksts, atspoguļojot trīs pamatpīlārus – MĀCOS, MĀKU un ESMU.
Konferences noslēgumā veiktā dalībnieku aptauja apliecina pasākuma būtisko ietekmi uz pedagogu profesionālo izaugsmi – vairāk nekā 90% respondentu norādīja, ka pēc konferences viņiem ir kļuvis skaidrāks, kā ikdienas darbā izmantot pedagoģiskās prakses analīzi un refleksiju, kā arī pilnveidot mācību procesu, balstoties vērtībās un sadarbībā. Aptaujas rezultāti rāda, ka konference “MĀCOS. MĀKU. ESMU.” ir sniegusi nepieciešamos instrumentus un iedvesmu jēgpilnu pārmaiņu ieviešanai mācību procesā. "Mācību process sākas ar pedagoga pašapziņu un vērtībās balstītu rīcību."
"Mācību process sākas ar pedagoga pašapziņu un vērtībās balstītu rīcību."
Sagatavoja: Kristīne Kalniņa ESF+ projekta vadītāja, e-pasts: kkalnina49@riga.lv
Konferenci rīkoja Rīgas Izglītības un informatīvi metodiskais centrs sadarbībā ar Valsts izglītības attīstības aģentūru (VIAA) Eiropas Sociālā fonda Plus projekta Nr. 4.2.2.3/1/24/I/001 “Pedagogu profesionālā atbalsta sistēmas izveide” (PVM ID APS1916) ietvaros.
Publicitātes attēli: foto M.Gaujenietis
