Ikdienā daudz dzirdams par dažādām kampaņām par skolēnu drošību - tiek atgādināti riski, kurus bērniem var radīt ceļu satiksme, ļaundari uz ielas vai pārgalvīga rīcība. Šiem riskiem noteikti būtu vērts pievienot arī vienu no bīstamākajiem apdraudējumiem, kas diezgan neatgriezeniski var sagraut jebkādas labākas nākotnes izredzes bērnam - risku tikt izmestam no skolas jeb, kā to dēvē vairāk oficiālā valodā, priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas risku (PMP).
Skolēnu, kam reālistiski draud šāda trajektorija, Latvijā nekad nav bijis maz un izskatās, ka paliek aizvien vairāk. Izglītības kvalitātes valsts dienesta īstenotā projekta PuMPuRS palīdzību saistībā ar PMP 2019./2020. gadā saņēma vairāk nekā 10 tūkstoši skolēnu. Šis cipars atspoguļo tikai tās pašvaldības un skolas, kurās darbojas šī programma un tos skolēnus, kuri ir atpazīti kā riskanti. Līdz ar to reālais skaits varētu būt reizināms vismaz ar divi, ja ne trīs - un mums vēl nav labu datu apkopojumu par pandēmijas ietekmi uz skolas pamešanu.
No skolēna dzīves perspektīvas, izkrišana no izglītības sistēmas ir aptuveni sliktākais, kas ar viņu var notikt. Tas diezgan drošticami paredz bēdīgu un nabadzīgu nākotni, sliktas, zemi apmaksātas darba iespējas un visas pārējās ap to saistītās nelaimes - destruktīvu vielu lietošanu, mentālās veselības problēmas, nestabilas ģimenes, vardarbību, nonākšanu ieslodzījuma vietās un tml. Kā noprotat, arī no sabiedrības viedokļa šis nav nekas izdevīgs - tie ir tūkstošiem jaunu cilvēku, kuriem nebūs iespēju veidot labākas nākotnes sev un saviem bērniem, un kuri lielā daļā gadījumu tiks uzturēti kādā no valsts apmaksātajām sistēmām ieslodzījumu vietās, sociālās palīdzības dienestos vai psihiskās un narkoloģiskās ārstniecības iestādēs.
Kā liela daļa citu jauniešu uzvedības vai mentālās veselības problēmu, arī priekšlaicīga mācību pamešana bieži ir sociālas sekas, kas primāri saistītas ar sabiedrības nabadzību.
Oficiālie dati vien uzrāda, ka 35% no visiem PMP jauniešiem nāk no maznodrošinātām ģimenēm. Apzinoties, cik zemas latiņas Latvijā ir maznodrošināto ģimeņu statusam un cik viegli to zaudēt ģimenēm, kas pēc jebkuriem citiem veselā saprāta kritērijiem tiktu klasificētas kā nabadzīgas, tad nabadzīgo bērnu cipars starp skolu pametušajiem reālajā dzīvē visticamāk ir krietni augstāks.
Taču, protams, skolas problēmas piemeklē arī vidēji un labi nodrošinātus bērnus, vienīgi viņus sistēma parasti izvelk ilgāk ar gādīgu vecāku, privātskolotāju vai izpalīdzīgu ģimenes ārstu un eksāmenu atbrīvojumu palīdzību. Patiesībā, vislielākais risks tikt atskaitītam no izglītības iestādēm ir dzimums - ja jums ir dēls, tad viņa risks izkrist no skolas ir aptuveni divreiz lielāks nekā meitenēm. Zēnu sekmes sarūk ar katru skolas gadu, sākot no 9. klases viņus biežāk atskaita no skolas un pēc tam dzimumu atšķirība palielinās proporcionālās šķērēs - mazāk zēnu nekā meiteņu pabeidz vidusskolu, vēl mazāk zēnu iestājas augstskolā, un to arī pabeidz mazāk - 2020. gadā starp augstākās izglītības ieguvējiem vīriešu bija par 47% mazāk nekā sieviešu.
Pētījumā par PMP iemesliem, visās vecuma grupās kā dominējošais tiek norādīts skolēnu mācīšanās motivācijas trūkums. Tas skan tā, it kā viss cits būtu kārtībā - gan skolā, gan sabiedrībā -, bet, lūk, tikai tas skolēns ir tāds nemotivēts, ka neņem pretim un nenovērtē visus izglītības labumus. Šķiet, šāds skatījums iekodēts jau pašā problēmas nosaukumā “Priekšlaicīga skolas pamešana”, liekot domāt, ka skolēns kādā brīdī pieņemtu izsvērtu, argumentētu lēmumu atstāt skolu un līdz ar to arī jebkādas labākas nākotnes iespējas. Attiecīgi, arī piedāvātie risinājumi līdz šim ir mērķēti uz atsevišķo skolēnu - viņš var saņemt individuālo mācību plānu, konsultācijas, psihologa vai narkologa vizītes un vēl dažas lietas ar domu, ka vajag tikai viņam aizpildīt zināšanu robus/iedabūt galvā pareizu dzīves skatījumu/atbrīvot no nelāgiem ieradumiem un tad gan viņš sāks mācīties un būs motivēts atsēdēt skolas solā visus paredzētos gadus.
Taču šāds skatījums, kur problēma slēpjas tikai skolēnā un viņa motivācijas trūkumā, īsti neatbilst tam, ko mēs zinām gan par pusaudžu psihes uzbūvi, gan to, kas skolēniem palīdz noturēties skolā un gūt adekvātus panākumus izglītībā.
No pasaulē veiktajiem pētījumiem iezīmējas dažas lietas, kas visvairāk uztur pusaudžu akadēmisko motivāciju un sasniegumus - tā ir piederības jeb iesaistes sajūta skolā, droša vide un attiecības ar skolotājiem. Tā, piemēram, augstākais risks tikt izslēgtiem no skolas ir skolēniem, kuri nejūtas skolai piederīgai vai neredz tajā savu vietu. Skolas psihoemocionālā vide ir izšķirīgais faktors tādām parādībām kā skolēnu savstarpējais mobings vai skolas kavējumi. Bet attiecības ar skolotāju bieži nosaka to, vai skolēnam būs interese par attiecīgo mācību priekšmetu un kādas viņam tajā būs sekmes. Kā redzams, motivācija nav nekas tāds, kas būtu meklējama tikai skolēnā. To daudz vairāk nosaka apkārtējā vide un pieaugušie, kas to veido un strādā ar šo skolēnu. Šķiet, nav īsti godīgi saukt skolēnus par nemotivētiem, ja vien mēs tādā pat veidā neapzīmējam arī pedagogus, kuru stundās šie skolēni nav motivēti atrasties. Un varbūt mums ar PMP riska zīmi būtu vērts apzīmēt ne tikai bērnus, bet arī skolas - piemēram, “skola ar priekšlaicīgu bērnu atskaitīšanas risku”. Tas mums noteikti ļautu meklēt efektīvākus risinājumus un simts motivācijas plānus individuāliem skolēniem vienā skolā varētu aizstāt ar vienu kopīgu atbalsta plānu, kas ļautu skolai kļūt motivētākai un saistošākai pret visiem skolēniem.
Tāpat arī būtu vērts nopietnāk ņemt milzīgās dzimumu atšķirības PMP skolēnu vidū. Skolas, kuras būtu vairāk piemērotas arī zēniem, noteikti nāktu par labu visiem puišiem, ar vai bez riskiem. Pētījumi rāda, ka zēni labāk mācās un ir vairāk motivēti līdzdarboties pie sava dzimuma skolotājiem. Taču Latvijas skolās sieviešu pedagogu īpatsvars ir lielākais visā Eiropas Savienībā - 81%. Tāpat arī zēnu zemos sniegumus visticamāk ietekmē skolas vide, kurā ir maz zēnu smadzenēm un ķermeņa vajadzībām atbilstošu stimulu - fizisku kustību, brīvdabas aktivitāšu, dažādu tehnisku ieviržu darbnīcu, zēnus motivējošu pulciņu, kā arī iespēju konkurēt un iegūt skolotāju atzinību citās sfēras ārpus atzīmēm vai kontroldarbu rezultātiem (kur meitenes parasti izkonkurē zēnus dabisku priekšrocību dēļ).
Protams, arī individuāli skolēnus var atbalstīt - šobrīd tieši individuālās atbalsta konsultācijas ir ierastākais atbalsta veids Latvijas skolās.
Parasti (76.4% no visa individuālā atbalsta) tas izpaužas papildus mācību priekšmetu konsultācijās, pārsvarā matemātikā, latviešu un angļu valodā. Lai arī aptaujās skolas un paši pedagogi uzskata, ka šīs individuālās konsultācijas ir ļoti nozīmīgas un būtiski uzlabo skolēnu motivāciju mācīties, tomēr pētījumi gan vismaz pagaidām neuzrāda nekādas PMP izmaiņas tajās skolās, kur šīs konsultācijas tiek nodrošinātas. Tas liek domāt, ka noteikti ir vērts turpināt meklēt efektīvākus veidus PMP novēršanai. Pasaules pieredze rāda, ka reizēm jādomā stipri ārpus rāmjiem - tā, piemēram, Ņujorkas riskantākajos geto rajonos ir izdevies noturēt meitenes mācībās, ieviešot skolās bērnudārzus, kur meitenes pēc stundām var strādāt par auklītēm. Tādējādi viņas atrod savu vietu un piesaisti skolai, kurā visādi citādi ne pēc sekmēm, ne sociālajām iespējām, viņas nebūtu iederīgas. Savukārt, zēnu uzturēšanai pie motivācijas viena no efektīvākajām intervencēm ir siltu brokastu pasniegšana skolā, kas ievērojami samazina agresijas un vardarbības izpausmes.
Starp populārākajām pieejām ārvalstīs dažādu risku jauniešiem ir brīvdabas metodes, kas paredz organizēt noteikta veida aktivitātes brīvā dabā. Tas var būt divu dienu pārgājiens vai nedēļu ilga nometne, ko raksturo atrašanās brīvā dabā, ierasto komfortu ierobežojums un terapeitiskas aktivitātes ar mērķi sniegt bērniem to, ko skolas vide nav spējusi nodrošināt - atbilstošus izaicinājumus, piederību vienotai grupai, kopīgas vērtības, disciplinējošu režīmu un dzimumam un vecumam atbilstošus apstākļus personības attīstībai.
Aizgājušajā vasarā mums kopā ar kolēģiem no Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra un Zinātnes un mācību centra „Cilvēks un visums” bija iespēja veidot šāda veida brīvdabas motivācijas nometni jauniešiem ar PMP risku. Mēs varējām uz vietas novērot to, ko ārvalstu kolēģi jau desmitiem gadu apraksta pētījumos - darbs ar jauniešiem brīvā dabā ir efektīvāks un dinamiskāks nekā skolas solā vai psihologu kabinetos. Šādā formātā jaunieši mobilizē savus resursus, par kuriem iepriekš īsti nebija zinājuši, spēj uz laiku atteikties no kaitīgu vielu lietošanas bez īpašas narkoloģiskās palīdzības, var noturēties labas uzvedības un disciplīnas rāmjos un kopumā darīt visu to, ko mēs sagaidām no jauniem, spējīgiem, motivētiem cilvēkiem. Šī pieredze ir ļoti svarīga, jo tā ļauj gan pašam jaunietim sevi ieraudzīt kā spējīgu iekļauties un būt svarīgam grupas loceklim, gan arī pieaugušais var saredzēt jaunietī tās kvalitātes, kam ierastā skolas vide nav ļāvusi parādīties. No “nemotivēta skolnieka ar PMP” kuru nekas labs dzīvē negaida viņš kļūst par aktīvu jaunieti, kurš atbilstošā vidē var izveidoties par vērtīgu un novērtētu sabiedrības locekli.
Protams, šādu brīvdabas pieeju efekti var būt lieli un ātri redzami, bet ne tik noturīgi, kad jaunietis atgriežas atpakaļ ierastajos apstākļos. Lai noturētu sasniegto, arī skolas videi būtu jāmainās, tuvinoties pozitīvās attīstības videi. Tāpat arī nekādas intervences nespēs radīt motivāciju skolēnā, kurš nav paēdis, cieš no vardarbības vai arī nāk uz skolu, kurā paši skolotāji nav īpaši motivēti atrasties. Taču ir dažas lietas, kuras mēs varam darīt un kuras var mainīt situāciju un dzīves daudziem tūkstošiem Latvijas jauniešu. Viena no tām ir mazāk runāt par nemotivētiem skolēniem, bet vairāk domāt par skolām, kuras nespēj iekļaut un motivēt savus skolniekus. Otrs - atzīt sociālo apstākļu un nabadzības lomu, kā arī pievērst uzmanību zēnu vajadzībām. Trešais - sniegt tādu atbalstu, kas ir piemērots un efektīvs šādiem jauniešiem, un tur dažādām brīvdabas pieejām - gan aktivitātēm mācību laikā, gan ilgākām nometnēm starplaikos var būt ļoti nozīmīga loma. Galu galā, ikviens bērns piedzimst ar milzīgu dziņu attīstīties, mācīties un apgūt visu jauno. Ja viņš kaut kur pa ceļam šo savu dabisko dziņu ir pazaudējis, daba var kļūt par labu pirmo vietu, kur mēģināt to atgūt.
Materiāls tapis Izglītības kvalitātes valsts dienesta īstenotā Eiropas Savienības fonda projekta Nr.8.3.4.0/16/I/001 „Atbalsts priekšlaicīgas mācību pārtraukšanas samazināšanai” ietvaros.
Autors: Pusaudžu un jauniešu psihoterapijas centra vadītājs Nils Sakss Konstantinovs
