Sit, pazemo, ņirgājas. Vājāko iebiedēšana un vardarbība skolā ir bijusi vienmēr. Noteikti katrs no mums var atcerēties kādu zēnu vai meiteni no klases, par kuru labākajā gadījumā smējās. Bet, ja agrāk tas notika personiskajā saskarsmē, tagad bērns var kļūt par balto vārnu arī sociālajos tīklos.
Lai noskaidrotu, kā pasargāt bērnu no mobinga un palīdzēt viņam situācijā, kad šķiet, ka visa sabiedrība ir pret viņu, portāls Rīga.lv devās pie Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departamenta speciālistes Ivetas Grāvītes.
Vārdi “mobings” un “bulings” ir diezgan jauni mūsu kultūrā, bet tie nozīmē parādības, kuras mums ir gana labi zināmas. Tie ir termini, kas aizgūti no angļu valodas un apzīmē dažādu veidu psiholoģisko vardarbību, atklātu agresiju, iebiedēšanu neatkarīgi no dzimuma, vecuma un sociālā stāvokļa. Šādu darbību mērķis ir apspiest citu personību un viņa individualitāti. Darbības var veikt kolektīvi (tad tas ir mobings, no vārda “mob” – pūlis, bars) vai atsevišķa konkrēta persona (tad tas ir bulings, no vārda “bully” – huligāns).
2017. gadā Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD) starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas OECD PISA ietvaros veica pētījumu, kurā tika noskaidrots, ka Latvijas skolās trešā daļa skolēnu ir pakļauti emocionālai vai fiziskai vardarbībai. Tas ir otrs lielākais pārinodarījumu skaits pusaudžu vidū pētījumā iekļauto valstu vidū. 30,6 % skolēnu, kas vecāki par 15 gadiem, reizi mēnesī ir izjutuši pārinodarījumu. Sliktāki rezultāti bija tikai Honkongā (32,3 %), bet vislabākā situācija ir Nīderlandē (9,3 %). Vidējais rādītājs ir 18,7 %. Salīdzinājumam – kaimiņvalstī Igaunijā ar mobingu un bulingu saskārušies 20,2 % pusaudžu, bet Lietuvā – 16,4 % pusaudžu.
- Ir pagājuši vairāki gadi kopš šī pētījuma. Vai var ticēt šiem skaitļiem – vai tiešām skolās ir tik kritiska situācija ar mobingu?
- Skolās ir mobings. Tas ir fakts, un to nevar noliegt. Jo mobings pastāv arī sabiedrībā! Palasiet komentārus pie jebkuras ziņas plašsaziņas līdzekļos par notikumiem valstī, tie ir briesmīgi! Mums pat pozitīvām ziņām ir ļoti negatīvi komentāri. Tie patiešām ir vārdi, kas var morāli nogalināt. Mūsu sabiedrība kopumā ir vērsta uz negatīvismu. Un pat, ja ir laba ziņa, tajā tiek meklēts kaut kas slikts. Tas, kas notiek sabiedrībā, atspoguļojas skolā, un bērni to pārņem. Lai arī mēs esam pieraduši pie negatīvā, pieaugušajiem ir ļoti svarīgi laikus pamanīt un novērst mobinga situāciju skolā.
Piemēram, ja klasē pāridarījumiem ir pakļauts viens bērns vai bērnu grupa, ir svarīgi, lai par to zinātu klases audzinātājs un skolotāji, kas pasniedz stundas šai klasei. Bērniem nevajadzētu ļaut “vārīties pašiem” šajā situācijā. Tas nozīmē, ka pieaugušajiem skolā ir jāpārtrauc šādas darbības – tāpēc jau viņi ir pieaugušie. Viņi to var, un viņiem ir jāspēj kontrolēt šādas situācijas. Jo tas, ko mēs dažreiz redzam, ir nolaidība no pieaugušo puses. Pieņemsim, ka klasē ir bērns, kurš tiek apsaukāts, sists, izsmiets. Bērni sāk par viņu ņirgāties skolas gaitenī, neslēpjoties ne no viena. Un garām iet skolotāji, izliekoties, ka nekas nenotiek, ka neredz šo situāciju. Agresīviem bērniem ir visatļautības, bet upurim – nenovēršamas situācijas sajūta. Tāpēc ir ārkārtīgi svarīgi, lai jebkurš pieaugušais, redzot līdzīgu situāciju, apturētu bērnu darbības.
Bērnam, kurš ir mobinga upuris, ir ļoti grūti vienam pašam tikt galā ar šādām situācijām.
- Jā, visbiežāk viņš baidās par to pastāstīt vecākiem un skolotājiem, jo domā, ka viņu sabārs, it kā viņš būtu vainīgs, ka radusies šāda situācija...
- Šeit ļoti svarīga ir vecāku reakcija. Bērni ir vecāku visjutīgākā tēma. Ja vecāki emocionāli reaģē uz jebkādiem notikumiem, kas saistīti ar viņu bērnu, tad dēls vai meita var slēpt savas problēmas no viņiem, jo nevēlas uztraukt mammu un tēti. Bērns domā – ja viņš visiem pastāstīs par savām grūtībām un skolā tās sāks risināt, viņam būs vēl sliktāk. Un šeit ir svarīgi apzināties, ka sliktāk nebūs. Jo, kamēr neviens neko nezina, neviens nevar palīdzēt. Ja pāridarījumi notiek skolā, starpbrīžos, tad situāciju var pamanīt skolotāji. Bet kā ir ar sociālajiem tīkliem? Tā pati WhatsApp vide, kurā skolēni sazinās, piemēram, kā visa klase, ir pieaugušo nekontrolēta. Un pieaugušo tur nav. Tie nav tikai apvainojumi. Ir gadījumi, ka viens klasesbiedrs tiek apzināti izslēgts no grupas, un viņš nezina, ko pārējie dara, par ko runā, kā dzīvo visa klase. Ignorēšana arī ir viena no mobinga pazīmēm. Tātad mobings nav tikai fiziska vai emocionāla ietekmēšana.
- Vai ir kādi īpaši bērni, kurus izvēlas par upuriem? Vai arī par upuri var kļūt jebkurš bērns?
- Visbiežāk tie ir bērni, kuri ļoti emocionāli un jūtīgi uztver apkārt notiekošo. Tas, kurš izmanto mobingu, izvēlas par sevi vājāku personu, kas sāk raudāt, nobīstas. Tādā veidā agresors stiprina savu spēku, varu. Bet ir arī tādi bērni, kuri neiesaistās situācijā, jo baidās – ja viņi iesaistīsies, paši kļūs par upuri. Vai ir situācijas, kad visa klase nostājas pret vienu bērnu? Jā, ir arī tā. Bet visbiežākās ir situācijas, kad divi‒trīs cilvēki vēršas pret vienu, bet pārējie vienkārši klusē.
Ne vienmēr tie ir bērni no kaut kādām marginālām ģimenēm vai arī ar viņiem kaut kas nav kārtībā, viņiem ir kaut kas atšķirīgs. Bieži vien šiem bērniem ir zems pašnovērtējums. Bet ne tikai tas. Mūsdienās par upuri var kļūt jebkurš zēns vai meitene pat nejaušības pēc. Pieņemsim, ka skolotājs kavē stundu, visi bērni dauzās un trokšņo, un tad kāds pamana, ka viens no bērniem sēž un lasa mācību grāmatu. Ar to var pietikt, lai kāds sāktu viņu saukt par nūģi. Un, ja bērns neprot sevi aizstāvēt, viņš acumirklī var kļūt par upuri. Agresoram tas arī ir nepieciešams, lai cilvēks būtu apmulsis, pazemots, nobijies.
- Jūs sakāt, ka mēdz būt, ka skolas pedagogi šādas situācijas nepamana. Bet, ja vecāki pēkšņi uzzina par notiekošo, kādai vajadzētu būt viņu rīcībai?
- Pirmais, kas vecākiem ir jādara, ir jāiet uz skolu. Jārunā ar personu, kurai viņi uzticas, ‒ tā var būt (un tas būtu vislabākais) klases audzinātāja. Bet var būt arī sociālais pedagogs, psihologs, direktora vietnieks mācību darbā, direktors. Vecāki bieži rīkojas nepareizi un mēģina paši atrisināt situāciju ar pāridarītāju. Bet to kategoriski nedrīkst darīt. Un skola to nepieļauj. Jo vecāks ar savām darbībām var padarīt bērna situāciju vēl sliktāku. Iedomājieties otra bērna vecāku reakciju, kad viņi uzzina, ka svešs vecāks bijis skolā un risina konfliktu ar viņu mīluli. Izglītības iestādē tas ir nepieņemami!
Bērnu konfliktu, ja tas notiek skolā, var atrisināt ar pieaugušo palīdzību un tajā vietā, kur tas notiek. (t.i., ja konflikts notiek skolas vidē, tad tas jārisina tajā vidē). Tas, ko var darīt vecāki, ir atbalstīt savu bērnu, iemācīt viņam aizstāvēt sevi. Situācija ar pāridarītāju ir jāatrisina skolas pārstāvjiem. Bet visām pusēm ir savstarpēji jāsadarbojas, līdz konflikts ir pilnībā likvidēts.
Kādā Rīgas vidusskolā, veicot profilaktiskus pasākumus, katrā klasē ir izlikti plakāti par to, kā izturēties, ja bērns saskaras ar pāridarījumu. Turklāt gan upuriem, gan agresoriem. Informācijā, kas adresēta upurim, teikts:
Paskaties uz pāridarītāju!
Pasaki, izbeidz!
Ja tas nepalīdz:
Lūdz pieaugušā palīdzību!
Bet pāridarītājiem adresēta frāze:
Apstājies un padomā!
Šie ir principi, kas atrodami visās grāmatās par mobingu, par to, kā mēs varam palīdzēt tiem bērniem, kuri izjūt pāridarījumu. Pirmkārt, mēs pārtraucam konfliktu, otrkārt, mēs mācām bērnam pateikt stop! un nebaidīties, nedarīt tās lietas, kuras no viņa prasa pāridarītājs.
Risinot pāridarījumu situācijas skolā, tajā iesaistās sociālais pedagogs un psihologs. Es redzēju labu piemēru kādas skolas psihologa stundā, kur tika apspriestas negatīvas emocijas. Viens zēns bija īpašs, atšķirīgs no citiem. Viņam bija ļoti nepatīkama iesauka. Pēc nodarbības ar psihologu klasesbiedri piegāja pie viņa un teica: “Mēs tagad zinām, kā tu jūties. Mēs vairs nekad tevi tā neapsaukāsim.” Tas ir darbs, kas jāveic visiem skolu psihologiem. Viņiem jāiemāca sadarbība bez konfliktiem.
Rīgas domes labklājības departamenta projekta “Veselīgs rīdzinieks veselā Rīgā” ietvaros apmācīti darbinieki arī vada nodarbības bērniem skolās. Jūs varat uzaicināt uz skolu mūsu speciālistu, kurš divu stundu lekcijā pastāstīs, kas ir mobings, ka nedrīkst par to klusēt, izklāstīs galvenos sadarbības pamatprincipus. Lekcijas tiek organizētas bērniem no 4. līdz 9. klasei, jo tieši šis ir tas vecums, kad visbiežāk sākas pāridarījumi bērniem, kuri nav “tādi paši kā pārējie”.
- Ja neveidojas sadarbība ar skolotājiem, skola nepalīdz, nereaģē, kas šādā gadījumā būtu jādara vecākiem?
- Tad ir jāsazinās ar mums, mūsu departamentu. Var rakstīt uz e-pastu: iksd@riga.lv vai ziņot pa tālruni +371 6702 6816. Visbiežāk jāstrādā ar abām konfliktā iesaistītajām pusēm. Vienam jāiemāca sevi aizstāvēt, otram – nedarīt pāri citiem. Tiek veikts darbs arī ar vecākiem. Un ar skolotājiem, lai viņi saprastu, cik nopietna problēma tā ir un ka tai nedrīkst vienkārši paiet garām.
- Pēc kāda scenārija notikumi attīstās tālāk? Vai vecāki bieži izlemj pārcelt savu bērnu uz citu skolu, ja bērns tiek aizskarts, par viņu ņirgājas?
- Patiesībā tas ir slikts scenārijs. Ir reizes, kad pāreja uz citu skolu ir pareiza un pamatota. Bet labāk ir situāciju atrisināt. Un iemācīt bērnam aizstāvēt sevi pret pāridarītāju. Jo bērns var nomainīt vidi, bet situācija var atkārtoties. Vides maiņa ir attaisnojama tikai atsevišķos gadījumos, ja patiešām mikroklimats klasē ir pilnīgi neatbilstošs. Bet galvenais ir atbalstīt un stiprināt aizskarto bērnu, dot viņam ticību saviem spēkiem, tas viņam palīdzēs arī nākotnē.
- Vai departamentā ir statistika par bērniem, kuri izjūt pret sevi vērstu vienaudžu vardarbību?
- Statistikas par mobingu nav. Bet ir dati par psihologu darbu šādu problēmu risināšanā. Šajās problēmās iekļaujas arī mobings. 2019. gadā visās Rīgas skolās notika 2402 konsultācijas, kurās tika risināta problēmsituācija “skolēns‒skolēns”, 1057 konsultācijas problēmsituācijā “skolēns‒skolotājs” un 1054 konsultācijas situācijā “vecāks‒skolēns”.
- Vai ir gadījumi, ka bērnu pazemo skolotājs? Kur ziņot par šādām situācijām?
- Un arī šādas situācijas ir klasika. Gadās, ka skolotājs to dara neapzināti. Bērns uztraukuma vai sliktas pašsajūtas dēļ nevar kaut ko pateikt, nav kaut ko iemācījies. Un skolotājs nejauši izmet kādu frāzi, ko uzķer bērni un sāk to attīstīt. Protams, gadās, ka skolotājs apzināti apspiež skolēnu.
Lielākā daļa preventīvo pasākumu (35 %) ir saistīti ar saskarsmes prasmēm un emocionālo un fizisko drošību. Šādos gadījumos skolas vai mūsu psihologi bērniem organizē dažādus vingrinājumus, kontaktspēles, vada treniņus, kuru laikā bērni mainās vietām, dod iespēju iejusties citas personas ādā, atrast labas iezīmes ikvienā (gan agresorā, gan upurī), mācās sadarboties grupās. Ir daudz pozitīvu piemēru, kā pēc šādām nodarbībām ir mainījies klimats klasē un attiecības starp bērniem.
Bet ar vienu nodarbību nepietiek. Ja ir mobinga situācija, ir nepieciešams sadarboties ilgstoši. Mēs ne tikai palīdzam, bet arī vērojam, kā situācija attīstās nākotnē. Veicam kontroli un uzraudzību. Mēs varam piedāvāt ģimenes terapiju abām ģimenēm – gan pāridarītāja, gan cietušā bērna. Reizēm bērns kļūst par pāridarītāju ģimenes situācijas dēļ – vecāku šķiršanās, nelabvēlīgi apstākļi kopumā, tad bērns kļūst agresīvs un sāk darīt pāri citiem. Skolas psihologs raksta pieprasījumu departamentam, un tad tiek nozīmēta ģimenes terapija. Un skolas psihologs ir persona, kurai vajadzētu iejaukties situācijā, ja, teiksim, troļļošanas iemesls ir skolotājs. Psihologs var strādāt patstāvīgi, var darboties komandā ar skolotājiem, sniedzot viņiem padomus, sadarboties ar mums, ar departamenta kolēģiem. Viņš redz situāciju un konsultē, kā vislabāk izturēties skolotājam, lai apturētu konflikta attīstību.
- Vecāki arī baidās iznest konfliktu ārpus mājas, dažreiz ignorē skolas psihologa lūgumu ierasties uz sarunu, baidoties, ka visa skola uzzinās par kādu ģimenes problēmu...
- Psihologiem tiek piemērotas ļoti stingras prasības. Viņiem nav tiesību citiem atklāt savu pacientu problēmas. Skolas psihologa pluss ir tas, ka viņš visu dienu var novērot bērnu. Ienākt stundā un vienkārši pasēdēt, paskatīties, kādas attiecības ir klasē. Jā, ieraugot svešinieku, bērni sākumā pieklusīs. Bet viņi ātri pierod pie apstākļiem un jau pēc brīža atkal uzvedas kā ierasts. Un, ja skolotājs nereaģē vai reaģē trīs reizes, bet ceturtajā ne, tad psihologs to pamanīs un sniegs savus ieteikumus.
- Vai vecāks var tikt administratīvi sodīts par bērna huligānisku izturēšanos? Ja viens bērns sistemātiski pazemo otru morāli vai sit?
- Vispirms ir jāsaprot iemesls, kāpēc bērns kaujas. Un, ja iemesls ir skaidrs un vecāki neko nedara vai pat mudina tā izturēties, tad jā, par to ir atbildība. Šādi gadījumi tiek nosūtīti administratīvajai komisijai, ir soda sistēma, reāli naudas sodi. Bet galvenais ir nevis sodīt, bet saprast, kā mainīt situāciju, lai bērns vairs nebūtu agresīvs. Lai gan jāatzīst, dažreiz, jā, nekas, izņemot naudas sodu un reālu sodīšanu (kad bērns ir sasniedzis vecumu, kurā iestājas viņa paša atbildība), nepalīdz.
Starp citu, viens no bērna neadekvātas izturēšanās iemesliem ir depresīvs un nomākts garastāvoklis. Bērns var būt depresijā, kas var pārvērsties agresijā. Vecāko klašu skolēni bieži vien paši vēršas pie psihologa. Parasti psihologs ir pieejams skolā noteiktās dienās, viņi runā ar skolas psihologu par savām problēmām. Tas ļauj viņiem ierobežot agresiju un rast risinājumu problēmām. Un skolas psihologs ir tas, kurš var palīdzēt. 2018. gada 1. janvārī tika pieņemts Psihologu likums: bērns no 14 gadu vecuma pats var vērsties pie psihologa. Pie jebkura, ne tikai skolas.
Vēl viena laba iniciatīva, ko var izmantot vecāki un pusaudži, lai risinātu sarežģīta vecuma, atkarību un depresīvu stāvokļu problēmas, ir Pusaudžu resursu centrs. Tas izveidots ar Bērnu slimnīcas fonda palīdzību, tajā konsultē labākie psihiatri, psihologi, mediatori, palīdzot bērniem, kuriem ir atkarības problēmas.
Skolām ir iespēja nosūtīt bērnus uz šo centru. Tur ir daudznozaru speciālistu komanda, kas intensīvi strādā ar bērniem. Tās ir individuālas nodarbības ar psihologu, fizioterapeitu, psihiatru, ja nepieciešams, notiek mākslas nodarbības, dažādas meistarklases, ar bērniem strādā individuāli un grupās, arī vecāki tiek aicināti uz sarunu pie speciālistiem. Katru bērnu uzrauga mentors. Skola nevar nodrošināt šādu kompleksu pieeju. Ja bērnam ir depresijas pazīmes, tad viņam noteikti nepieciešams vērsties pēc palīdzības šādā centrā. Bet, ja bērns vienkārši baidās no eksāmeniem, tad pietiek ar skolas psihologu, kurš iemācīs, kā nomierināties pirms eksāmeniem.
- Kā vecāki var pamanīt, ka ar bērnu kaut kas nav kārtībā?
- Ja bērns uz skolu iepriekš devās ar prieku, bet tagad negrib iet uz skolu. Vai nu sāp vēders, vai galva, vai mēra temperatūru. Ja vecāks saka: “Nē, iesi vienalga”, bet, ieskatoties bērna acīs, tur redz tik lūdzošu skatienu, kas liek iežēloties. Vai arī bija draugi, kurus viņš aicināja uz dzimšanas dienām, un pēkšņi viņu nav, bērns vairs nevienu neaicina. Vai arī sēž pie datora un raud. Ļoti uztraukts, runā rupjības, bet neatklāj iemeslu. Jebkuras uzvedības izmaiņas, kas nav raksturīgas, ir iemesls, lai iedziļinātos, vai kaut kas nav tā, kā vajag.
- Vai ir kādi resursi, kas var palīdzēt bērniem un pieaugušajiem tikt galā ar sarežģītām pāridarījumu situācijām?
- Pirmsskolas vecuma bērniem ir ļoti laba grāmata “Visu labu, pāridarītāj!”, kurā aprakstītas metodes, kas balstītas uz biheiviorisma teoriju. Tajā ļoti konkrēti parādīts, kurš ir pāridarītājs un kurš upuris. Vienā pusē ir teksts, bet otrā – attēls. Tā māca bērnam, stāvot pie spoguļa, prast pateikt stop!
Laba vietne ir Uzvediba.lv. Tajā ir daudz rakstīts par konfliktu risināšanu, par to, kā atrisināt problēmsituācijas. Vēl viens resurss ir www.dzimba.lv (un šī programma darbojas daudzās pirmsskolas izglītības iestādēs, vieslektori māca bērniem, kā izturēties dažādās dzīves situācijās).
Galvenais, kas vecākiem ir jāzina: šādās situācijās mums ir jāsniedz savam bērnam adekvāts pašnovērtējums. Ja vēlaties, lai bērns būtu pozitīvs un tā arī raudzītos uz pasauli, jums pašam tas ir jāiemāca viņam ar pozitīvām metodēm. Pat tad, kad mācām bērnam pateikt stop! savam pāridarītājam, stāvot spoguļa priekšā, bērns vispirms izjutīs spēcīgas bailes. Ja mēs viņu bārsim: “Nu, ko tu stāvi, kāpēc tu nevari pateikt vienkāršu vārdu?”, tas nedarbosies! Var uz to paskatīties citādi: “Skaties, redzi, cik tu esi foršs, tu vari visu!” Svarīgi, ka pieaugušie – pedagogi vecāki pamana bērnā ar uzvedības problēmām to labo, ko bērns dara un dod viņam pozitīvu atgriezenisko saiti, lai bērns saņem pieaugušā uzmanību par to, ko viņš ir labu izdarījis, piemēram, palīdzējis kādam, sācis pats pildīt mājas darbus, palīdzējis kādam, nevis uzskatīt to par pašsaprotamu. Bērnos ar uzvedības problēmām ir jāmeklē pozitīvais. Un rezultātā viņi mainās. Piemēram, ja brālis un māsa sakaujas un pēc tam salīgst mieru, jums jāpievērš uzmanība nevis kautiņam, bet tam, kā viņi izlīgst, kādi viņi ir malači šajā ziņā. “Redzat, cik daudz laba jūs darāt!” Bieži arī skolotāji grēko ar nevajadzīgu moralizēšanu un sodīšanu. Viņi sabar skolēnu, ieraksta piezīmi, domājot, ka tas palīdzēs, bet vairumā gadījumu tam nav efekta. Padomājiet par to!
Attēls: pixabay.com
