Turpinās GAME. Un tā nebūt nav kaut kāda spēlīte, bet pavisam nopietna lieta. Erasmus+ projekts “Generative Application to Manage Education” atkal darbojas.
Projekta dalībvalstis ir Turcija, Grieķija, Ziemeļmaķedonija, Portugāle, Horvātija un Latvija. Šoreiz aktivitāte noritēja Horvātijas pilsētā Slatinā ar 14 tūkstošiem iedzīvotāju un ar Osnovna skola Eugena Kumicica (tā ir skola, kurā mēs viesojāmies). Kāpēc Horvātija? Jo strauji turpinās visi skolas projekti. Un laika šajā trakajā virpulī ir palicis pavisam maz, bet jāizdara vēl ļoti daudz.
14. novembra rīts likās tik jauks un daudzsološs. Visi nedaudz satraukušies, bet piedzīvojumam gatavi satikāmies lidostā. Priekšā bija vēl garš un ilgs ceļš – pārsēšanās Polijā, ielidošana Budapeštā un tad 4 h garais brauciens līdz mūsu pilsētai Slatinai. Horvātija mūs sagaidīja ar tādu miglu, ka tikai Stīvens Kings spētu to aprakstīt.
Otrā diena (15. novembris) bija tāda kā adaptācija. Mēs iepazinām daudzus cilvēkus no dažādām valstīm, un viņi iepazina mūs. Pēc svinīgās GAME aktivitātes atklāšanas ceremonijas šīs skolas audzēkņi parādīja mums savu skolu, un mēs redzējām daudz ko līdzīgu un arī atšķirīgu no Latvijas skolām. Viņu skola bija daudz mazāka, tur mācās skolēni no 1. līdz 8. klasei.
Tad katras dalībvalsts skolēniem bija jāstāsta par savu izglītības sistēmu. Šai prezentācijai mēs gatavojāmies vairāk nekā mēnesi, tādēļ, manuprāt, gāja labi.
Pēc svinīgās daļas iepazinām Slatinu – spēlējām spēli ar QR kodiem. Mēs, latvieši, cīnījāmies līdz galam un uzvarējām, iegūstot 1. vietu. Pēc nelielas ekskursijas pa Slatinas muzeju devāmies atpakaļ uz skolu, kur noskatījāmies videokoncertā dalībvalstu nacionālās dejas, ko bija iemācījušies horvātu bērni.
3. diena bija citāda. Mēs agri no rīta braucām uz Horvātijas krāšņo galvaspilsētu Zagrebu, kur izstaigājām ievērojamākos apskates objektus. Pēc šokolādes muzeja mums bija dota iespēja vēl mazliet apskatīt vecpilsētu. Zagreba līdzinās Rīgai. Tā ir drusciņ vecmodīga, bet stilīga, kā arī vairāk moderna nekā Slatina.
4. diena (17. novembris). Šī bija diena, kad apciemojām vairākas “branch schools” un paspēlējām spēles. Šo skolu mazie audzēkņi sākumā rādīja demonstrējumus, kā spēlēt, un tad mēs atkārtojām. Man ļoti patika šī diena, tā bija brīva un krāsaina, visapkārt bija smiekli un jautrība.
Pēc spēlēm braucām atpakaļ uz galveno skolu Slatinā, kur prezentējām mūsu sagatavotās izglītojošās spēles “Mapping games“ un “Guess who I am“. Latvieši – kreatīvi domātāji. Mēs bijām izveidojuši spēles, kas bija savādākas nekā pārējiem, un Horvātu skolotāja bija priecīga par mūsu citādo domāšanu. Visas Horvātijas aktivitātes laikā topā bija spēle Duraks, ko iemācījām spēlēt arī horvātu draugiem. Tad bija laiks spēlēt “Escape room”. Mērķis bija izpildīt vairākus uzdevumus, kas saistīti ar eksaktajiem mācību priekšmetiem, lai varētu palīdzēt zinātniecei, kura bija iespundēta istabā. Uzdevumi nebija viegli, bet latviešu komanda jau atkal ieguva 1. vietu.
5. diena – 18. novembris. Šī diena Horvātijā arī ir svētku diena, kad tiek pieminēti visi visos bruņotajos konfliktos kritušie. Tas ir kas līdzīgs Lāčplēša dienai Latvijā, kad horvāti iededz svecītes gan piemiņas vietās, gan pie mājām, gan māju logos. Jau iepriekšējā dienā Slatinas centrā piedalījāmies svecīšu iedegšanā.
Šo dienu pavadījām dabas parkā Papuk. Noklausījušies lekciju, kā šis dabas parks radies, bijām gatavi iet pārgājienā līdz ūdenskritumam un apskatīt ledāju ūdeņu ūdenskrātuvi. Pārgājiens nebija pārlieku garš, bet bija daudz jākāpj. Braucot atpakaļ uz Slatinu, piestājām pie diviem apskates objektiem – vulkāniskiem akmeņiem un romantiska ezera. Diena dabā bija izdevusies, jo nedabūjām solīto lietu.
6. diena. Diemžēl bija pienākusi pēdējā diena Horvātijā, kuru pavadījām ar visiem saviem ārzemju draugiem. Šajā dienā mēs prezentējām savas valsts nacionālās spēles. Bijām iecerējuši prezentēt spēles “Lapsas aste” un “Pirtiņa deg”. Grieķiem bija līdzīga spēlē kā mūsu tautas bumba, un portugāļiem spēles bija gandrīz tādas pašas kā “Pirtiņa deg” un “Muzikālie krēsli”.
Šajā nedēļā mēs uzzinājām un iemācījāmies daudz ko jaunu, tādēļ horvātu skolotāji ar testu vēlējās pārbaudīt, cik labi mēs klausījāmies. Tests bija jāpilda online aplikācija Quizzez. Testā mūsu Deivids Čakstens ieguva pirmo vietu. Pēc testa devāmies uz universitāti prezentēt savas “Mapping games” un “Guess who I am” spēles universitātes studentiem – topošajiem skolotājiem. Manuprāt, mums viss izdevās labi, nebija nekādu aizķeršanos.
Pēdējās svinīgās vakariņas bija klāt. Bija arī mazliet skumji, jo tās bija pēdējās stundas, ko varējām pavadīt ar saviem ārzemju draugiem. Tad bija klāt sāpīgā daļa – atvadīties no visiem. Nobira kāda asariņa, bet labi, ka mūsdienās varam komunicēt ar telefonu palīdzību.
7. diena, 20. novembris. Mājupceļš. Agri no rīta bijām gatavi pamest šo mājīgo valsti un doties garajā ceļā mājup. Kad ielidojām Latvijā, cits citam jautājām, vai gribas jau atgriezties mājās. Atbildes bija – jā, nē, drusciņ.
Šis piedzīvojums deva mums ceļošanas pieredzi, daudz zināšanu un draugus, kā arī jauki pavadītu nedēļu Horvātijā. Visiem patika, un visi bija ļoti priecīgi, ka viņiem tika dota šī iespēja. Mums tas bija kaut kas jauns – jauni cilvēki, jaunas vietas un jauna pieredze Erasmus+ projektā.
Nākamā projekta aktivitāte – Portugāle!
Rīgas 25. vidusskolas 9.a klases skolniece Megija Rainska