Sadarbība, kopības sajūta bija tas, par ko atceras katrs Barikāžu dalībnieks un kas, manuprāt, bija pamats Latvijas brīvībai. Šogad 31. gads kopš Barikādēm un atkal janvāra nedēļa kā atgādinājums par brīvības cenu. Latvija šodien ir patstāvīga valsts, bet vai Brīvība ir tā, kādu gribājām, par ko nedēļu bijām uz Barikādēm un nenobijāmies. Par to domājam ikdienā, bet vairāk runājam tieši gadadienās.
Rīgas 28. vidusskolā parasti Barikāžu atcere bija visiem kopā zālē runas, atmiņas… Bet šis gads uzliek savu zīmogu un liek meklēt citu ceļu. Sadarbības partneris Tautas palīdzības fonds (valdes priekšsēdētāja Dzintra Ziemele), kas veido Mākslu, izglītības un tehnoloģiju centru bijušajā Kundziņsalas pamatskolā, ko pēc pamestības gadiem var izmantot Rīgas apkaimju iedzīvotāji un arī ārpus Rīgas esošie. Barikāžu 31. atcerei 14. janvārī bija pasākums pie vēsturiskās Kundziņsalas skolas. Tas notika kā atgādinājums, nerosinot lielu pulcēšanos. Atcerējāmies Barikādes kā dalībnieki. Paldies Valdis Gavars par iespaidiem! Arī tie, kuri tieši naktis vai dienas posteņos pie ugunskura nebija, bet bija mājās ar bērniem vai darbā, piedalījās un, varbūt, pat skaudrāk izjuta neziņu, īpaši brīdī, kad toreiz satumsa TV ekrāni. Kundziņsalas skola kā pirmais Postenis, kurā tikāmies. Ugunskura aprīkojums gatavots tepat Kundziņsalas skolā, izmantojot aprīkojumu un materiālus, kas sagādāti ar ziedotāju un sadarbības partneru atbalstu.
Postenis “Rīgas 28. vidusskola”. Kundziņsalas ugunskurs kā simbols un vēstījums. Rīgas 28. vidusskolā Barikāžu dalībnieki - Guntars Jirgensons, Olga Freiberga, Dzintra Paukšta un arī idejas autors un pasākumu rīkotājs, skolotājs Arnolds Ziemelis. Katru dienu vairākas reizes pa vienai klasei pulcējāmies pie ugunskura skolas pagalmā, skolēni klausījās stāstus, jautāja un aktīvi piedalījās sarunās. Tagad jau ir sarunas ar barikāžu dalībnieku mazbērniem, kuriem daudz vienkāršu šodienas jautājumu. Kā nevarēja pazvanīt? Mobilo mājās aizmirsa? Kāpēc nefotografēja un nesalika bildes internetā – Facebook vai Whatsappā? Kā vienkārši par brīvu tik daudzi cilvēki nesa ēdienu un visu Barikāžu dalībniekiem vajadzīgo? Kādas bija sajūtas, kad uzzināja par šaušanu un nogalinātajiem? Noslēguma diena būs nākošā nedēļā, jo putenis un lielais vējš ieviesa korekcijas.
Uz dažiem jautājumiem atbildēt saprotami šodienai nemaz nebija viegli. Te palīdzēja dzeja un sapratne no sirds uz sirdi. Māras Zālītes dzejoļa “Nakts uz Barikādēm” rindas
…Deg ugunskuri…
Tie nav ugunskuri!
Tie mūsu sapņi cauri tumsai spīd.
paskaidro, ka gaismu un pārliecību deva viskarstākais kopīgais sapnis par Brīvību, par savu Latviju… Un tas bija arī jauniešiem saprotams, jo katram arī šodien ir sapņi, par ko būtu gatavs cīnīties, ko aizstāvētu uz savām barikādēm. Tajā laikā tas bija tik daudziem viens un vienots, tas bija organizēts process un saveda visus kopā gan dažādos pasākumos nesot vēsti ar dziesmām un runām, gan vienās - 1991.gada janvāra Barikādēs kopīgās cīņas kulminācijā.
Barikāžu laika atmiņas nav iedomājamas bez ugunskuriem, bez dziesmām un mūzikas. Dziesmas pasākumos bija arī Rīgas 28. vidusskolas skolēnu izpildījumā – gan “Div’dūjiņas gaisā skrēja”, gan “Daugav’s abas malas”.
Paldies Tautas palīdzības fondam “Atbalstu Latviju BDR”, citiem aktīvajiem iedzīvotājiem un visiem atbalstītājiem par iespēju atzīmēt Barikāžu 31. gadadienu, restaurējot sajūtas pie ugunskura. Rīgas 28. vidusskolas kolēģiem Paldies par atbalstu un līdzdarbošanos. Īpaši pateicos aktīvajiem klašu audzinātājiem Kalvim Sležim-Zaļkalnam, Renāram Kazus, Kārlim Jirgensonam, Maijai Žundai un citiem. Skolēnu vārdā – īpaši paldies par interesanto stāstījumu ļoti cienījamai Olgai Freibergai (ilggadīgajai deju ansambļa “Dzintariņš” vadītājai), kuras stāstu visi klausījās pirmo reizi un tagad ik rītu “Labrīt” būs vēl cieņpilnāks.
1991. gada Barikāžu dalībnieks, Rīgas 28. vidusskolas skolotājs un 5.a klases audzinātājs Arnolds Ziemelis
