Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs aicina izmantot iespēju, lai apskatītu vēl līdz 31. jūlijam atvērto unikālo vēsturisko fotogrāfiju izstādi “Trauslās atmiņas. Dagerotipi, ambrotipi un ferotipi Latvijā”. Izstāde sniedz nebijušu iespēju pirmo reizi vienuviet redzēt teju visas Latvijā identificētās vēsturiskās fotogrāfijas, kas izgatavotas fototehnikās uz nepapīra materiāliem – dagerotipijā, ambrotipijā, ferotipijā. Dagerotipija, ambrotipija un ferotipija jeb t.s. tiešā pozitīva tehnika uz vara, stikla un dzelzs plāksnītēm ir pirmās un senākās fototehnikas, kas radītas 19. gadsimtā.
Šajās fototehnikās darinātie attēli Latvijā saglabājušies tikai nelielā skaitā. Izstādes kuratore Lauma Lanceniece, Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja fotomateriālu krājuma glabātāja, apzinājusi šos materiālus vairāk nekā 50 Latvijas atmiņu institūcijās – muzejos, arhīvos, bibliotēkās. Piecpadsmit no šīm atmiņu institūcijām glabā 15 dagerotipus, 13 ambrotipus un 52 ferotipus, no kuriem vairākums eksponēti izstādē. Izstādes gaitā muzejs kā dāvinājumu saņēma divus ferotipus, kuri arī tagad eksponēti izstādē.
Fotogrāfijās lielākoties redzami portreti – gan zināmu, gan nezināmu seju nospiedumi. No attēliem, pāri laikiem, uz mums raugās: Bernhards Samuels Ludvigs – Rīgas tirgotājs, Lielās Ģildes pārstāvis; Pēteris Grosvalds – Valmieras apriņķa Šķirstiņu muižas melderis un muižas rentnieks, Rīgas Latviešu biedrības vadītāja Frīdriha Grosvalda tēvs; barons Eigens Gothards Ungerns fon Šternbergs – tiesnesis un dzejnieks; Kristiāns Eduards Pabsts – vēsturnieks; Ivans Vasiļjevičs Nazarovs – Rīgas Lielās ģildes tirgotājs, Rīgas pilsētas goda pilsonis; mākslinieks Jāzeps Grosvalds ar māsu Margarētu Grosvaldi un draudzeni Veru Bērziņu; Ādolfs Alunāns – aktieris, dramaturgs, režisors, “latviešu teātra tēvs”; Ņina Purkalīte – dziedātāja; rakstnieks Līvu Jurka ar sievu Mariju; Kārlis Celmiņš – uzņēmējs, Rīgas Latviešu biedrības runasvīrs, Rīgas pilsētas Diskonta bankas direkcijas priekšsēdētājs; Jānis Jēkabs Erhards – kuģa stūrmanis, tālbraucējs kapteinis, Ainažu jūrskolas absolvents un vēl virkne citu personu.
Izstādē apskatāma arī dagerotipijas tehnikā darinātā senākā zināmā Rīgas panorāmas fotogrāfija, kuras attēls no vara plāksnītes gan jau ir zudis. Nesen šo dagerotipu mēģinājuši restaurēt speciālisti gan Šveicē, gan ASV, taču attēls ir neatgriezeniski zudis. Tomēr bijušais dagerotipijas attēls saglabājies reprodukcijā, kas tikusi publicēta 1965. gada žurnālā “Zvaigzne”, kur paraksts pie attēla vēsta: “Plate glabāta kādā rīdzinieku ģimenē no paaudzes uz paaudzi un laika gaitā stipri bojāta.”
Daļai šo vēsturisko fotogrāfiju tuvākajā nākotnē iespējama neatgriezeniska attēla bojāeja dabiskas novecošanās, neapmierinošu glabāšanas apstākļu vai nekvalitatīvi veiktas konservācijas dēļ. Fotomateriālu saglabāšanai neatsverami nozīmīgs ir restauratora darbs. Izstādes gatavošanas procesā tika veikta 12 fotomateriālu konservācija.
Fotogrāfija, kas tika patentēta 1839. gadā Parīzē, uz visiem laikiem mainīja ne tikai vizuālās kultūras vēsturi, bet arī cilvēces vizuālās uztveres un atmiņas procesus, ļaujot tikpat kā bez cilvēka rokas iejaukšanās nofiksēt laikā pasauli “tādu, kāda tā ir”.
“Fotogrāfijas pirmsākumos nereti runāja arī par dvēseles nospiedumu. Nepielūdzama ir materiāla daba – sudrabs oksidējas, stikls plīst, dzelzs rūsē, agri vai vēlu paņemot līdzi reiz nofiksēto saturu. Izstāde ir veltījums mūsu atmiņas trauslumam, skaistajai, bet neuzvaramajai cīņai ar laiku un gaistošajai vēsturei, kam lemts sabirzt līdz ar šo cilvēku dvēselēm,“ atzinusi izstādes kuratore Lauma Lanceniece.
Izstādi ievada franču literatūrkritiķa un filozofa Rolāna Barta atklāsme no grāmatas “Camera lucida. Piezīmes par fotogrāfiju”: “Kādu dienu, jau krietni sen, es uzdūros Napoleona jaunākā brāļa Žeroma 1852. gada fotogrāfijai. Un ar izbrīnu, ko man līdz pat šai dienai nav izdevies mazināt, es sev sacīju: “Es redzu acis, kas ir skatījušas imperatoru.” Dažkārt par šo izbrīnu stāstīju citiem, taču, tā kā neviens nebija izjutis neko līdzīgu un nesaprata, par ko runāju (dzīve jau sastāv no maziem vientulības mirkļiem), es to aizmirsu.”
Izstādē eksponēti materiāli no Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja, Latvijas Fotogrāfijas muzeja, Apriķu muzeja, Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzeja, Krāslavas Vēstures un mākslas muzeja, Kuldīgas novada muzeja, Latvijas Nacionālais mākslas muzeja, Latvijas Nacionālais vēstures muzeja, Liepājas muzeja, Limbažu muzeja, Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja, Rakstniecības un mūzikas muzeja, Talsu novada muzeja, Ventspils muzeja krājuma, no Latvijas Valsts vēstures arhīva, no Pēteris Korsaka un Igors Pliča privātkolekcijām.
Izstādes veidotāju radošā komanda: kuratore: Lauma Lanceniece, RVKM fotomateriālu krājuma glabātāja; izstādes eksponātu restaurators: Kristaps Latvis, RVKM fotomateriālu restaurators; izstādes scenogrāfija: Liene Mackus, Artūrs Arnis; grafiskais dizains: Kristīne Jansone.
Izstāde atvērta līdz 2022. gada 31. jūlijam. Izstādes pēdējā dienā – īpaši draudzīga ieejas maksa: skolēniem EUR 0.50, pārējiem EUR 1.00. Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs atvērts katru dienu: pirmdienās, otrdienās, trešdienās, ceturtdienās, sestdienās, svētdienās no 10.00 – 17.00, piektdienās no 12.00 – 19.00.
Informācija: http://www.rigamuz.lv/ ; https://www.facebook.com/Rigamuz
Informāciju sagatavoja: Ingrīda Lukašēviča Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja Sabiedrisko attiecību speciāliste, tālrunis: 67356680, 29129052, e-pasts: ingrida.lukasevica@rigamuz.lv ; info@rigamuz.lv.
