Kādā no vakara pastaigām Rīgas pirmsskolas izglītības iestādes “Māra” 4. grupas “Gliemezīši” bērni savā starpā uzsāka diskusiju par debesīm, par kosmosu. Domāts, darīts - pedagogiem ir iemesls iesaistīties, lai ļautu izpausties bērnu radošumam.
Pirmā izpētes nedēļa tika veltīta kosmosa kuģiem. Tika noskaidrots, ka cilvēkiem kosmosā palīdz dažāda veida roboti. Radās jautājums - kā mēs varētu tikt kosmosā, kaut vai pa jokam. Tika izlemts, ka ir jāizveido kosmosa kuģis. Bet kā lai mēs uztaisām tādu kosmosa kuģi, kurā var iekāpt pat vairāki bērni? Apskatot grupas telpu, tika izlemts, ka kopīgiem spēkiem pārveidosim grupiņas vigvamu par kosmosa kuģi. Kopīgos meklējumos grupiņā atradām pieejamos materiālus, kurus varētu izmantot, lai iecerētais realizētos. Darbojoties mēģinājām, kļūdījāmies, diskutējām, palīdzējām, ieklausījāmies, pastrīdējāmies, centāmies un rezultātā iznāca MŪSU pašu veidotais kosmosa kuģis, tas pat izskatījās kosmisks. Bērni kosmosa kuģa iekšpusi vēl izrotāja ar pašu veidotām zvaigznēm, ekrāniem un klaviatūrām.
Kosmosa kuģis ir gatavs, bet palīgos mums ir nepieciešami roboti.
Kā un no kā lai izveido robotus? Bērni izteicās, ka, ja mums būtu daudz kastes, tad varētu būvēt no kastēm. Ņemot palīgos vecākus, tikām pie kastēm. Katrs bērns uzzīmēja sava robota skici un sarakstīja sarakstu, kas būs nepieciešams, lai iecerētais robots taptu. Veidojot robotus, bērni brīvi aizņēma visu grupas un guļamistabas telpu. Grupā bija “radošs haoss”, kas man, kā pieaugušajam izraisīja diva veida emocijas, pirmā – ārprāts, kur lai te noliek kāju? Grupas telpu vispār nevar redzēt, toties otra emocija – tā bija sajūsma. Sajūsma par rosību, par bērnu dzirksteli acīs, par enerģiju, kura nāk no bērniem. Un tad jau visa nekārtība un haoss aiziet otrā plānā un saprotu, ka tas ir sīkums, kuru visi kopīgi sakārtosim.
Robotu tapšanas laikā bērni risināja dažādas problēmsituācijas. Bērni domāja, mēģināja, kļūdījās un atkal mēģināja, ik pa laiciņam kāds dusmojās, bet kāds smējās par savu veikumu. Bērni savā starpā diskutēja, palīdzēja viens otram. Palīdzēja pieturēt, atrast nepieciešamo materiālu, atbalstīja viens otru. Robotu tapašanas laikā bērni stāstīja viens otram par savu veidojumu: „Manam robotam ir neredzamie darbarīki un viņš salabos salūzušos kosmosa kuģus, bet mans robots piegādās salūzušos kosmosa kuģus Andrīša robotam, lai tas var salabot, bet mans robots var atskaņot jūsu robotiem mūziku, lai viņiem tur ir jautrāk.”
Un pašiem nemanot izveidojas ķēdīte ar robotiem, kas viens otram var palīdzēt un atbalstīt. Kad roboti bija pabeigti, tad bērni prezentēja savu veikumu, stāstot par to, kāds viņš ir, ko prot darīt, kā pārvietojas un kā to sauc. Bijām izveidojuši robotu izstādi, kuras laikā bija iespēja robotus salīdzināt vizuāli, pēc augstuma, pēc platuma. Un katru reizi tā lepnuma sajūta ka ES, ES PATS, TAS MANS, tas lepnums bija redzams skatienā, intonācijā, ķermeņa valodā un es katru reizi arī lepojos par katru un katra veikumu.
Atsevišķs stāsts ir par to, kad vecāki nāca pēc bērniem un bija iespēja robotus vest uz mājām. Vecāki bija brīdināti, ka robotus ir iespēja nest uz mājām un tajā brīdī, kad vecāks ienāca garderobē un bērns nesa vecākam savu lolojumu, savu paštaisīto robotu, tad tā lepnuma sajūta, ka ES, ES PATS, TAS MANS bija divkārt lielāka nekā, kad prezentēja grupas biedriem. Tās sajūtas nav aprakstāmas.
Izziņas laikā viens no bērniem aizdomājās: „Planēta Zeme atrodas kosmosā. Tātad arī mēs dzīvojam kosmosā.” Bērni šajā jautājuma sadalījās divās daļās, vieni viennozīmīgi teica, ka nē, ka mēs nedzīvojam kosmosā. Citi atkal bija sajūsmā par to, ka viņi dzīvo kosmosā. Norunājām, ka pie šī jautājuma agriezīsimies pēc kāda laiciņa.
Kad ieklausāmies bērnos, viņu idejās un ļaujam būt pirmatklājējiem, tas ir tik aizraujoši arī man – skolotājai, un bērnu vecākiem! Lai top!
Radošo haosu pieskatīja, koriģēja, kad bija nepieciešams - deva padomu, Rīgas pirmsskolas izglītības iestādes “Māra” 4. grupas “Gliemezīši” skolotāja Zane Kohoviča.
