Mežciema pamatskolas skolotājiem jau ir divu gadu pieredze kompetenču pieejas mācību satura aprobācijā, un pārmaiņu procesu vada un pārrauga skolas vadība. Šā gada 1. martā Mežciema pamatskolā bija aicināti kolēģi no citām skolām, lai pieredzes apmaiņas seminārā vērotu mācību stundas un apspriestos par novitātēm mācību stundas struktūrā un mācību darba organizācijā.
Skolā mācās 760 skolēni, vidēji ir 30 skolēni klasē, strādā 41 mācību priekšmetu skolotājs, ir 26 klašu komplekti un trīs pirmsskolas grupas.
Lieli un mazi mācās sadarboties
Mežciema pamatskolas direktore Silvija Tikmere stāsta, ka, sākot no 2017./2018. mācību gada, administrācija un skolotāji uzsākuši mācības profesionālās pilnveides kursos, organizējuši darba grupas pirmsskolā, sākumskolā un pamatskolā, diskutējuši un ieviesuši pārmaiņu ieviešanas rīcības plānu 1., 4. un 7.klasē. Ik pēc pusgada notikušas apspriedes, lai secinātu, kas no iecerētā ir paveikts, par to kopsapulcēs informējot arī skolēnu vecākus.
Visi kopā secinājuši, ka, pirmkārt, pirmsskolas grupā ir jāmaina mācību vide un metodiķes Dainas Ernsones vadībā tapusi darbnīca “Ežuks Žuks” jeb izveidota organizatoriska darba zona.
“Pedagoga palīgs strādā kopā ar pedagogu grupā un vairs neveic virtuves strādnieka funkcijas (ēdiena dalīšana, trauku mazgāšana), jo izdevās organizēt jaunu štata vietu un virtuvē pieņēmām darbā šim mērķim darbinieku,” stāsta S.Tikmere un turpina:”Arvien vairāk ir bērnu, kas dzimuši citās valstīs un runāt latviski vēl tikai mācās, tādēļ nepieciešams individuāls atbalsts un palīdzība, ir bērni, kam jāpalīdz, jo ir lēnāka uztvere. Iesākumā pedagoga palīgiem nemaz tik viegli nebija apgūt jaunos darba pienākumus, bet jāmācās sadarboties. Grūtākais ir plānošana un vērtēšana,” atzīst direktore.
Viesojamies pirmsskolas grupā, kur skolotāja Ilona Katlāpa atkārto, ko iemācījušies un zina par kokiem. Pārsteidz bērnu erudīcija un arī skolotāja priecājas, ka bērni daudz atceras no runātā, piemēram, Krišjānis, ieskatoties savā piezīmju burtnīcā, nosauc tādus neparastus kokus kā baobabs, rozā mākonis, sarkano asiņu koks, kura sula ir sarkanā krāsā, bet lapotne atgādina sēni. No kokiem var iegūt zobpastu... Aktīva runātāja ir arī Ludmila, kura teic:”Man patika Krišjāņa domas. Es tev točna piekrītu.” Skolotāja pārjautā, kas par vārdu ir “točna” un atrodas vārds latviski “tiešām”. Abi bērni saņem balvu par aktīvu līdzdarbošanos. Uz jautājumu, cik ilgā laikā viņi apguvuši vispusīgās zināšanas, Ilona atklāj, ka mērķtiecīgi strādā četrus gadus, līdz sasniegts šāds rezultāts. “Veiksmīgi notiek darbs grupās, viņi paši atrod, ar kuru kopā darboties, viens otram palīdz, jautā,” stāsta skolotāja un par to arī paši pārliecināmies, kad bērniem jāveic kārtējais uzdevums.
Arī no “runājošajām sienām” un daudzveidīgajiem uzskates materiāliem varam secināt, ko bērni mācījušies un uzzinājuši.
Teoriju ar interesi pārbauda praksē
Tālāk dodamies uz 9.b klasi, kur skolotāja Santa Brutāne, apvienojot jau iegūtās zināšanas par fiziku, ķīmiju un bioloģiju, kopā ar skolēniem noskaidro, kas ir magnētisms un kā tas izpaužas.
“Nodarbības beigās jums vajadzētu zināt un saprast, pirmkārt, kas ir magnēts un kā tas darbojas, otrkārt, pavērot, kā darbojas magnētiskais lauks un, treškārt, kāda ir magnētiskā lauka saistība arī ar ķīmiju un bioloģiju, kur to izmanto, kam tas nepieciešams,” stundas mērķi skaidro S.Brutāne.
Skolēni pārsvarā strādā grupās pa četri, uz galdiem ir kastes ar dažādiem materiāliem un priekšmetiem. Piemēram, plastmasas trauciņos ir metālu paraugi un pēc uzrakstītajiem simboliem tie jāzina. Kad noskaidroti magnēta pola nosaukumi un uzzīmētas novērotās magnēta īpašības, skolēniem dotajā darba lapā jāatzīmē, kurus metāliskus priekšmetus magnēts pievelk, kurus nepievelk. Darbs veicas visai raiti.
Interesanta ir praktiskā darbošanās, kad, izmantojot magnētu, filtrpapīru, smilšu un dzelzs skaidiņu maisījumu, jāatdala maisījumā esošās sastāvdaļas, bet magnēts nedrīkst tieši iedarboties uz maisījumu. Jāatrod risinājums, kā to paveikt. Skolotājai nedaudz piepalīdzot, visi tiek ar uzdevumu galā.
“Magnēts veido magnētisko lauku. Kas ir lauks? Par kartupeļu lauku sauksim lauku, kur aug kartupeļi, bet magnētiskais lauks ir, kur atrodas magnēts. Magnētiskā lauka līnijas vērstas ārā no ziemeļpola un ieiet iekšā dienvidpolā,” atgādina skolotāja.
Nedaudz grūtāks izrādās uzdevums, kad jānoskaidro magnētisko spēku intensitāti dažādiem magnētiem. Ne visi uzreiz aktīvi iesaistās darba izpildē, kādam pietrūkst līmlente, lai pie klucīša piestiprinātu knaģi, bet puiši nesteidzas to palūgt no citiem klasesbiedriem, kāds ne tik uzmanīgi izlasījis, ka knaģim jāatrodas 1-2 cm no klucīša malas, jo tajā jāievieto diegā ievērta saspraude. Lēni bīdot magnētu, uz lineāla jāizmēra attālums, kurā darbojas magnētiskais spēks.
Par sadarbības partneriem kļūst pamazām
Devītie strādās divas stundas, bet dodos vērot arī jau sākušos literatūras stundu 7.b klasē, kuru vada skolotāja Kitija Liepa.
Skolēni lasa Mihaela Endes darbu “Momo” un apgūst detalizētu lasīšanu, mācās izprast tekstu.
Uz tāfeles uzrakstītas vairākas atziņas: “Pa īstam klausīties spēj tikai retais”; “..laiks ir dzīve. Un dzīve glabājas sirdī”. “Laika mērīšanai ir kalendāri un pulksteņi, bet tie neko lielu nedod, jo katram mums ir gadījies pieredzēt, ka dažkārt viena vienīga stunda ir gara kā vesela mūžība, bet citreiz pazib kā acumirklis…”
Skolēniem dots uzdevums ar simboliem attēlot ātri zūdošo laiku. Klasē ir daudz bērnu, izrādās 31, visi sadalījušies pa grupām un kopīgi top zīmējumi, pēc tam tie tiek pielikti pie tāfeles un skolotāja mudina izvērtēt:”Jaunieši, ja pavērtējam šos simbolus no radošuma, no oriģinalitātes viedokļa, ko teiksiet?” Atbildēs izskan doma, ka oriģinalitātes ir maz, jo pārsvarā visi attēlojuši pulksteni. Skolotāja mierina, ka bijis dots ierobežots laiks un tad cilvēki balstās uz klišejām, bet ir arī atšķirīgs darbs un K.Liepa mudina atklāt, kas ir citādais, piemēram, viņu uzrunājis zīmējums, kurā steidzīgajam gājējam plecos ir maiss ar ielāpu, un no šī maisa birst ārā cipari un skaitļi. “Kāds varbūt tajos ierauga atlikumu makā, bet kāds vērtējumus matemātikā,” smaida skolotāja. Paši zīmētāji stāsta, ka attēlojuši pelēko vīru, kurš nozadzis laiku, bet cilvēki kļūst līdzīgi, ja cenšas ietaupīt laiku un tas ir savākts tik daudz, ka saplēsis maisu. Visi kopīgi apspriež, kāda no tā ir morāle un ko no tās mācīties.
Anna, Līva, Elza un Jurģis secinājuši, ka laiks nav jātaupa, bet tas ir jāizbauda.
Skolotāja aicina atvērt mācību grāmatu 140. lapaspusē un pēc kārtas skaļi lasīt, piebilstot, ja kāds nevēlas, tad nelasa. Skolēni iebilst, ka jāturpina lasīt no 137. lapaspuses. Kāds lasa skaļi un skaidri, cits ļoti klusu…
Pēc tam Kristiāna stāsta, kā visiem kopīgi tapis Momo portrets, kad tie, kas vēlējušies, katrs papildinājis pa detaļai, bet sākuši zīmēt no pēdām. Noteikums bijis – zīmēt nesarunājoties. Zīmētais portrets attēlo ne visai pievilcīgu būtni. “Nošņurkušais, šķietami biedējošais izskats, kuru Mihaels Ende savā literārajā darbā rada, vai atklāj Momo būtību? Pēc nupat izlasītā, nāciet atkal pēc brīvprātības principa pie tāfeles un mēģinām nosaukt, kāda patiesībā ir Momo. Nedrīkstam atkārtoties, vērojam, kas jau ir uzrakstīts,” norāda skolotāja. Viens pēc otra skolēni raksta, ka Momo ir draudzīga, saprotoša, drosmīga, jauka, neatlaidīga, bezbailīga, patstāvīga, uzklausoša, labsirdīga, pacietīga.
“Tā ir apzināta autora izvēle radīt šim literārajam tēlam ne visai pievilcīgu portretu. Albert, tu runāsi, kāpēc rakstura īpašības ir tik kontrastējošas ar viņas izskatu? Kad būsi izdomājis, vari sākt runāt,” teic skolotāja un pārējiem jautā, kādas pieturzīmes liktu aiz uzrakstītajiem vārdiem, proti, ja sākas ar mazo burtu, tad skolēni atbild, ka komatu, bet, ja ar lielo burtu, tad, protams, būtu jāliek punkts.
Kad skolotāja atkal pievēršas zīmējumam un stāsta, ka uzzīmētajā ir visai maz laba, tad skolēni jautā:”Kāpēc, jūs, skolotāj, tā novērtējat?” Kitija cenšas panākt, lai tomēr izsakās Alberts, kurš atzīst, ka nevajag cilvēkus vērtēt tikai pēc izskata. Kāds zēns piebilst, ka viņa nevarēja ģērbties labāk, jo nebija naudas un skolotāja uzslavē:”Lieliski, Jurģi!”
K.Liepa turpina:”Galvenās varones attēlojumā mēs spējam ieraudzīt likumsakarības un vērtības, un arī atklāsmes, par kurām runājāt un arīdzan domājāt. Un latviešiem ir tāds sakāmvārds:“Neskati …” un skolēni pabeidz teikumu:”.. vīru no cepures.”
Tālāk tiek dots uzdevums pa grupām vienoties un trīs minūšu laikā uzrakstīt, kādu vērtību literārajā darbā atklājuši, bet teikumu uzrakstīt uzticēt tam, kura rokraksts ir labākais. Kāds vēlreiz pārjautā, kas īsti ir jādara un skolotāja pacietīgi izskaidro vēlreiz.
K.Liepa atkal un atkal jautā, ko stundā mācījušies un skolēni viens pēc otra stāsta, ko darījuši.
“Vai fantāzijas romāns atklāj dzīvi un vai tajā parādās reālā pasaule? Šo izpētes procesu mēs turpināsim un savu pozīciju mēs meklēsim arī nākamajā stundā. Paldies par darbu!” no skolēniem atvadās Kitija.
Pēc stundas kolēģi uzslavē Kitiju par lieliski vadītu stundu, jo 7.klase ir īpašs bērnu vecums un viņai izdevās noturēt visu skolēnu uzmanību.
“Katrai klasei ir vajadzīga atšķirīga pieeja, bet ar šiem jauniešiem esam kļuvuši sadarbības partneri. Bērnus savā ziņā jāizņem no viņu komforta zonas, tad viņi sāk domāt. Nenoliegšu, ka pastāv uzvedības problēmas, bet svarīgi ir noturēt līdzsvaru, darīt soli pa solim. Tiem, kam grūti sevi savākt, grupu darbs ir piemērotāks. Kā šodien - 80 minūtes strādājam reti, jo bērni piekūst, klasē esam daudz un ātri sāk pietrūkt gaisa jau 40 minūšus laikā. Esam vienojušies, ka stundu laikā drīkst arī iziet no klases,” dalās K.Liepa.
Skolotāja atklāj, ka klasē ir arī zēns ar īpašām vajadzībām un viņam ir dots cits uzdevums – viņš zīmē to, ko dzird un redz. “Zēns visu uztver atkal ar citām maņām, viņš uztver un atklāj emocionālo gaisotni. No skolotāja tas prasa papildu atdevi, bet esmu arī pieņēmusi, ka jāspēj pārkāpt savai ēnai un pieņemu, ka starp skolēniem vienmēr būs daļa, kas nelasīs un mūsdienās piespiest vairs nevar. Es viņiem ļauju godprātīgi parādīt savu pozīciju, bet aicinu sekot līdzi un mēģināt iesaistīties,” stāsta K.Liepa. Kolēģēm viņa iesaka atrast savā darbā tās stratēģijas, kurām pašas tic, galvenais, lai skolēniem būtu saprotams sasniedzamais rezultāts, kāpēc ko tādu stundās dara, piemēram, fantāzijas literatūrā sasniedzamo rezultātu nodefinēja kopīgi un ar to sāka.
“Katrai stundai sagatavoju divus scenārijus. Ieguvumi ir lielāki, ja radoši ļaujos un uz procesu virzos caur jauniešiem, nevis vadot no savām pozīcijām,” atklāj Kitija. Kolēģes piekrīt, ka stundā notika brīnišķīga skolēnu pašvadīta mācīšanās. K.Liepa piebilst, ka ar citas klases skolēniem sadarbība atšķiras, jo nākas izmantot autoritatīvāku pieeju. “Skolotājam ir jābūt ar vairākām sociālajām lomām, lai spētu izprast katru klasi, par sadarbības partneriem kļūstam pamazām.”
Uz jautājumu par vērtēšanu, K.Liepa atzīst, ka jaunajā mācīšanas pieejā tas ir visgrūtākais, jo ir sarežģīti un joprojām līdz galam neizprotami ir iecerētie četru līmeņu apraksti. Paredzēti savstarpējie vērtējumi, pašvērtējums un vērtējums ballēs.
Ievērojam, ka uz klases sienām ir daudz informācijas – gan piemēri par gramatiku un pieturzīmju lietošanu, gan ievērojamāko latviešu rakstnieku portreti un viņu atziņas. Kitija stāsta, ka runājošās sienas dizainu veidojuši skolas absolventi un tā palīdz tagadējiem skolēniem, “manuprāt, latviešu personības ir jāspēj atpazīt, godāt un cienīt.”
Sākts ar četriem soļiem
Par mācīšanās pieejas maiņu diskusiju uzsāk un pieredzē dalās Mežciema pamatskolas direktores vietniece izglītības jomā Inita Alvatere.
Viņa atzīst, ka daudzas lietas ir labi aizmirsts vecais, un atgādina, ko teicis Fulans un Štīgelbauers (Fullan and Stiegelbauer):”Kritiska problēma, kas skar mūsu skolas, ir nevis pretošanās inovācijām, bet gan sadrumstalotība, pārslodze un nesakarības, ko izraisa pārāk daudzu un dažādu jauninājumu nekritiska un nekoordinēta pieņemšana”.
Kā atklāj I.Alvatere, skolotāji Mežciema pamatskolā vairākums apsvēruši, ko katrs personīgi var mainīt savā darbā un kas ir tās lietas, ko katrs uzlabos, lai bērni labāk saprastu, lai viņiem būtu interesanti un viņi iemācītos, jo ir jāmainās līdzi laikam un bērniem.
“Galvenās izmaiņas ir pāriet no zināšanu nodošanas uz mācīšanās vadīšanu (būt skolotājam – palīgam un atbalstam, mazāk stāvēt klases priekšā, bet būt klasē kopā ar skolēniem). Ceru, ka stundās to arī novērojāt, ka skolotāji patiešām darbojas kopā ar bērniem. Tas ir grūti, speciāli jāgatavojas, jāizmanto ļoti daudz paņēmienu, metožu, līdzekļu, materiālu, lai to varētu izdarīt. Protams, ka vieglāk ir stāvēt klases priekšā, nedaudz pastāstīt un pēc tam bērni strādā ar grāmatu un darba burtnīcu,” norāda I.Alvatere un aicina skaidri katrā stundā definēt skolēnam sasniedzamos rezultātus (tu šodien iemācīsies…( mācīties nosaukt precīzas prasmes)), tāpat piedāvāt skolēniem jēgpilnus uzdevumus un izvēli - dažādas grūtības pakāpes uzdevumus, lai arī tie, kuriem veicas grūti, var izvēlēties sev atbilstošo.
“Darba materiāli, kurus aprobējam un par kuriem jāraksta atsauksmes, diemžēl ne visi ir izmantojami, kā to vēlētos, skolotāji bieži izmanto tikai daļu no apmēram 10 darba lapām, kas paredzētas vienai mācību stundai. Bieži materiāli ir nepārskatāmi, tos rūpīgi jāizvērtē un to rakstām arī atsaucēs,” atklāj I.Alvatere. Viena no metodēm, kuru skolā aktīvi izmanto ir sadarbība: skolēns – skolēns, kad tie bērni, kuri informāciju uztver ātrāk, strādājot grupās, palīdz un paskaidro pārējiem klasesbiedriem, jo paši skolēni atzīst, ka tā izprot labāk.
Runājot par jaunā satura caurvijām, skolotāji atzīst, ka visgrūtākā ir pašvadīta mācīšanās (skolēns apzinās sevi, apzinās efektīvākos mācīšanās paņēmienus, plāno mācīšanās procesu, uzņemas atbildību par to). Ne tik vienkārši izdodas nodrošināt digitālo caurviju, jo iecere, ka skolēns atbildīgi izmanto digitālās tehnoloģijas ikdienā, kritiski un konstruktīvi izvērtē tehnoloģiju un mediju lomu sabiedrībā, realitātē izvēršas citādi, piemēram, nereti tālrunis aizvirza domas un intereses pavisam citur.
I.Alvatere uzsver, ka piedāvātie materiāli mācību procesa vizualizācijai, kas var būt atgādnes, norādes, kartītes, infogrammas, plakāti, kas palīdz skolēnam strukturēt, vispārināt, tāpat vingrināšanās uzdevumi darba lapās ir jākopē katram bērnam un katrai stundai, tāpēc šim mērķim ir bijis jātērē milzīgs apjoms papīra un printera pulvera. Tas licis pastiprināti izvērtēt materiālu lietderīgumu un pielietojumu.
“Ne visos mācību priekšmetos ir pievienoti materiāli vērtēšanai, piemēram, tie var būt gan snieguma līmeņu apraksti, pašnovērtējuma uzdevumi dažādās formās, gan summatīvās vērtēšanas darbu paraugi dažādās formās, tādēļ skolotājiem pašiem jādomā, kā vērtēs, kā būtu pareizāk. Ceram, ka ar nākamā gada 1. septembri tie būs pieejami visiem,” teic diskusijas vadītāja.
Kolēģi tiek iepazīstināti, kā 8.klases matemātikas stundā aprobēta tēma: statistika. Izmantotas zināšanas matemātikā, latviešu valodā un informātikā. Izveidota anketa (datorrakstā), iegūt dati no vismaz 50 respondentiem, radīta datu kopa (MS Excel), veikta statistisko rādītāju aprēķināšana, pēc tam izstrādāts pētījuma noformējums (pēc referāta kritērijiem) un prezentēti pētījumā iegūtie dati, izdarīti secinājumi. Līdzīgi pētījumi norit arī bioloģijā, ģeogrāfijā un matemātikā, kad skolēni dodas arī laukā u.tml.
I.Alvatere atgādina, kādus soļus veikuši aprobācijas procesā.
Pirmais solis bijis apzināt skolotāju izpratni par nepieciešamajām izmaiņām, ka jāgrib strādāt atšķirīgi: “Kā ieviešot jebkuru jauninājumu, pirmā reakcija no vairākuma bija noraidoša, bet ļoti daudz diskutējām un pamazām arī šaubīgie kolēģi sāka izrādīt interesi un vēlmi mācīties un mainīties, iesaistīties. Jauno pieeju vajadzēja skaidrot arī vecākiem,” uzsver skolas vadības pārstāve.
Nākamais un visgrūtākais otrais solis bijis vides iekārtošana. “Lai realizētu jauno mācīšanās pieeju, ir nepieciešamas ērtas, vieglas pārvietojamas mēbeles, vienvietīgi galdi. Uzskatāmi paraugi ir, piemēram, Rīgas Franču liceja jaunajā ēkā, bet pirmsskolā izveidojām dabaszinību darba organizatoriskā darba zonu “Ežuka Žuka darbnīca”, bet skolā centāmies atbrīvoties no liekajām mēbelēm, lai varētu sakārtot solus grupās visās klašu telpās,” vēl citus praktiskos soļus atklāj I. Alvatere, piemēram, lieti noderot līmplēves uz galdiem, jo rakstīto vai zīmēto var viegli notīrīt un strādāt no jauna.
Vissarežģītākais līdz šim bijis trešais solis - stundu saraksta sakārtošana pēc skolotāju vēlmēm. Pa blokstundām pamatskolas klasēs ir eksaktās dienas, piemēram, 2 matemātikas, 2 fizikas, 2 ķīmijas, informātika, bet humanitārās dienas, piemēram, 2 vizuālās mākslas stundas vai mūzikas, 2 literatūras, 2 svešvalodas stundas. Vizuālās mākslas un mūzikas skolotāji 7.-9.klasē strādā pa blokstundām uz maiņām – vienu nedēļu 2 stundas mūzika, otru nedēļu – 2 stundas vizuālā māksla, tāpat arī Latvijas vēsture un pasaules vēsture – vienu nedēļu 2 stundas Latvijas vēsture, otru nedēļu – 2 stundas pasaules vēsture. Uz fakultatīvo stundu bāzes tiek aprobētas:datorika 4.klasē, krievu valoda kā otrā svešvaloda – 4.klasē. “Drāmas metode tiek integrēta literatūras stundās, bet, neskatoties uz diskusijām sabiedrībā, drāma tomēr paredzēta 4.-9.klasē kā atsevišķs mācību priekšmets, tātad literatūrai būs par stundu mazāk. Jautājums arī, uz kuras stundas bāzes skolā ieviesīs inženierzinības no 7. klases? Skolai dota rīcības brīvība plānot trīs gadu periodu, cik katram priekšmetam paredzēt stundas, jo, piemēram, atņemot stundu mājturībai, nav iespējams jēgpilni neko paveikt. Esam apsvēruši, ja 7.klasē apgūst inženierzinības, tad 8.un 9. klasē - mājturību, vai otrādi, jo ir zināms noteikts stundu skaits, kas jāapgūst triju gadu laikā. Šāda plānošana būs ļoti sarežģīta,” pieļauj I. Alvatere.
Ceturtais solis ir skolotāju sadarbība. Skolā vairs nepastāv mācību priekšmetu skolotāju metodiskās komisijas. Pedagogi satiekas vispirms septiņās mācību priekšmetu jomu grupās, pārrunā katra mēneša veicamos darbus, prasmes, kas skolēnam jāapgūst, kas ir līdzīgs, kas atšķirīgs, ko var mācīt vairākos priekšmetos. Pēc vajadzības sanāk kopā pa klašu paralēlēm un vienojas par tām prasmēm, ko tad šajā laikā katrs mācīs, kas ir kopīgs, kas jāuzsver atkārtoti utt. Direktores vietniece atzīst, ka visgrūtāk ir sanākt kopā pamatskolas skolotājiem, jo visiem ir ļoti lielas slodzes. Google dokumentos izveidota elektroniskā platforma, kur skolotāji ieraksta tēmas un skolēnam mēnesī apgūstamās prasmes un sasniedzamo rezultātu, tas atvieglo kopā sanākšanas procesu.
Sākot ar šo mācību skolā aprobē visos mācību priekšmetos MOODLE vidē pieejamos jaunos mācību materiālus, tiek sniegta atgriezeniskā saite par katra materiāla izmantošanu. Google platformā veido aptaujas skolēniem, katru semestri skolotājiem, vecākiem par jaunās mācīšanās pieejas rezultātiem. Secināts, ka tiem, kam patīk strādāt individuāli, grupu darbs nepatīk, taču vairākums ir apmierināti.
I.Alvatere īpašu uzmanību vērš uz vairākām lietām un aicina ieklausīties arī izglītības politikas veidotājus valdībā un pašvaldībā:”Skolēni bieži nesaprot uzdevuma jēgu, kļūst neuzmanīgi un pavirši, tāpēc, lai ieviestu un realizētu jauno mācīšanās pieeju, maksimālais skolēnu skaits klasē nedrīkst pārsniegt 24, un jāsamazina skolotāju slodze. Esot deviņās valstīs pieredzes apmaiņā, uzzinājām, ka nevienā no tām kontaktstundu skaits nav lielāks par 21 (no 18 līdz 21 kontaktstunda) un algas likme nesamazinās, jo ir nepieciešams laiks sagatavoties nākamajai dienai. Nekur skolotājiem nav tik liela slodze kā Latvijā! Lai strādātu citādi, skolās jānomaina mēbeles, tehniskie līdzekļi. Analizējot un rēķinot visu, kas ieplānots stundās no 1.-9. klasei, visu, kas nepieciešams, lai strādātu ar kompetenču pieeju mācību satura ieviešanā, mūsu valstij ir jābankrotē! Esam jau daudz ieguldījuši un iegādājušies, bet vēl būtu nepieciešams no 20-40 tūkstošiem eiro. Varam, protams, strādāt entuziasma vadīti, kā līdz šim - kaut ko izgriezt, salīmēt, bet iegādāties varam, cik atļauj līdzekļi, tas ir jāsaprot reformas uzsācējiem, jo sarakstīt jau varam daudz un skaisti…”
Ilze Brinkmane, laikraksts "Izglītība un kultūra".
