Turpinot runāt par iekļaujošu sabiedrību un iekļaujošu izglītību, uz sarunu aicinājām Rīgas pirmsskolas izglītības iestādes (PII) „Riekstiņš” vadību un logopēdes, lai skaidrotu un reizē kliedētu mītu, ka ir kaut kas tāds, piemēram, valodas traucējumi, kas var pāriet pats no sevis.
Ierakstot bērnudārza nosaukumu interneta meklētājā „Google”, parādās neprecīza informācija, ka tā ir speciālā pirmsskolas izglītības iestāde. Šajā iestādē ir trīs speciālās izglītības programmas: tās izvēloties, vecāki var palīdzēt savam bērnam nokļūt atbilstīgā un atbalstošā vidē, lai novērstu dažādus traucējumus, kas citādi var nopietni traucēt sekmīgi turpināt mācības skolā.
Izdzirdot un izlasot vārdu „speciāls”, cilvēku apziņā joprojām valda uzskats, ka tas saistās vienīgi ar smagu garīgu atpalicību, par ko liecina ieraksti tīmeklī: „Manuprāt, speciāls dārziņš ir vajadzīgs garīgi atpalikušiem bērniem, bet mūsējais nav tāds. Kauns būs kādam teikt, ka dēls iet speciālajā dārziņā”; „Arī mans vīrs uzskata, ka jaunākajam dēlam jāiet parastā bērnudārzā, jo pareizi runāt iemācīties taču var arī no citiem bērniem grupiņā”.
Ko jūs vēlētos teikt tiem bērnu vecākiem, kuri labprātāk apspriežas interneta vietnē Cālis.lv vai sociālajos tīklos, uzticas draugiem un kaimiņiem, bet mazāk vēlas noskaidrot, ko bērns patiesi iegūs, piemēram, bērnudārzā „Riekstiņš”?
Dace Rozenberga (no labās) un Gunta Valeine
Dace Rozenberga, logopēde: Piekrītu, ka vecāki mēdz izvairīties no bērnudārziem, ja informācijā par to darbību tiek lietots vārds „speciāls”, jo viņi ir pārliecināti, ka tādā veidā bērns iegūs sava veida zīmogu uz visu mūžu. Tā domāt ir diezgan aplami, jo, piemēram, pēc veiksmīgas valodas korekcijas bērns var turpināt mācības vispārizglītojošā skolā. Patiesībā šāda veida bērnudārzā ir vairāki plusi. Grupā ir mazāks skaits bērnu, speciālās nodarbības ar logopēdu un speciālo pedagogu notiek katru dienu, apakšgrupās notiek individuālas nodarbības, notiek pāra nodarbības u. tml. Ne mazāk būtiski – ēdināšana ir nodrošināta bez vecāku finansiālas iesaistes, tātad bez maksas. Vēlos uzsvērt, ka valodas traucējumi nav iesnas un tie paši par sevi nepāries, tādēļ ir jāmeklē palīdzība pie skolotāja logopēda. Bērnudārzā „Riekstiņš” ir tā privilēģija, ka katrā grupiņā ir logopēds, kas ar bērniem strādā regulāri, nevis pāris reižu nedēļā vai pat retāk.
Gunta Valeine, logopēde: Daudziem vecākiem ir svarīgāki nevis ieguvumi, bet tas, ko teiks un domās draugi un radi, ja uzzinās, ka viņu bērns apgūst speciālu programmu.
Dace Dimante, vadītājas vietniece: Ir grūti kliedēt stereotipu domāšanu, ka speciāls ir kaut kas ārpus normām un negatīvs. Mūsu PII notiek tādas pašas nodarbības kā jebkurā citā bērnudārzā, bet papildus ir ritmika, ārstnieciskā vingrošana un keramika kā fakultatīva nodarbība. Papildu ieguvums ir iespēja saņemt logopēda un speciālā pedagoga atbalstu un palīdzību, arī psihologa konsultāciju, ja vecāki to vēlas. Citiem šķiet, ka no Imantas atbraukt uz Iļģuciemu ir pārāk tālu. Valstī vispārizglītojošā bērnudārzā viena logopēda slodze ir paredzēta uz aptuveni 200 bērniem, tātad vecākiem jārēķinās un būtu jāapzinās, ka logopēds ar viņu bērnu labākajā gadījumā strādās vienu līdz divas reizes nedēļā. Varu apgalvot, ka tas nav pietiekami.
G. Valeine: Izprotu vecākus, kuri ir aizņemti savā darbā. Korekcijas darbam ir jābūt regulāram. Lai bērns varētu iekļauties skolas vidē 1. klasē, valoda ir jāattīsta, jāizlabo, fonemātiskā dzirde ir jāpilnveido, citādi ir ļoti grūti.
Zanda Brūvere, logopēde: Protams, vieglāk ir bērnu vest uz netālu bērnudārzu. Ja vēl apliecina, ka tur būs logopēds, tad vecāki jūtas apmierināti. Bet, ja uz 12 grupām ir viens logopēds, tad saprotu kolēģus – fiziski nav iespējams palīdzēt visiem, kam tas ir nepieciešams. To vajadzētu apzināties arī vecākiem. Visvairāk mani pārsteidz vecāku kaut kur dzirdēts apgalvojums, ka valodas traucējumi pāries paši no sevis, lai gan bērnam, piemēram, ir jau seši gadi un nav iespējams saprast, ko viņš runā.
Iveta Zaķe, vadītāja: Saruna ir ļoti aktuāla, jo arvien grūtāk ir nokomplektēt grupas bērniem ar īpašām vajadzībām, bet zināms, ka viņu skaits ir diezgan ievērojams. Saskaramies ar to, ka nereti vecāki, domājot par savu prestižu, izvēlas bērnus vest uz bērnudārzu vispārējās izglītības programmām. Otra tendence ir centieni īstenot iekļaujošu izglītību, lai gan bērnudārzos šobrīd trūkst speciālistu, kas ar šiem īpašajiem bērniem strādātu. Kā uzsvēra arī kolēģes, savā bērnudārzā varam piedāvāt plašu pakalpojumu klāstu, ko PII ar vispārējās izglītības programmu nevar piedāvāt. Ja vecāki, manuprāt, neapdomīgi pieņem izvēli, neanalizējot, vai bērns saņems vajadzīgo atbalstu, tad neapzināti nodara viņam pāri.
Bērnudārzā „Riekstiņš” visas skolotājas ir profesionāli sagatavotas, studijās apguvušas speciālās izglītības programmas un zina, kā strādāt, ja bērnam ir īpašas vajadzības. Nepietiek pasludināt, ka visos izglītības līmeņos tiek vai tiks realizēta iekļaujoša izglītība, – valsts līmenī ir jārod risinājums un jāinvestē pedagogu un visa personāla sagatavošanā. Aktuāls, nenoliedzami, ir atalgojums: realizējot speciālās programmas, skolotājiem un viņu palīgiem ir 10 % piemaksa par darbu īpašos apstākļos, bet skolotājiem, kas realizē vispārējās izglītības programmu, šāda finansiāla kompensācija netiek nodrošināta, lai gan grupās ir bērni, kuriem nepieciešama individuāla un speciāla pieeja. Visus bērnus iekļauj, bet atbalsta personāla visbiežāk nemaz nav.
Cenšamies uzrunāt augstskolas un Rīgas domes atbalsta nodaļu, lai meklētu ceļus, kā uzrunāt un informēt sabiedrību, īpaši vecākus, lai izvērtē, kas bērnam būtu labāk.
.JPG)
Zanda Brūvere
Z. Brūvere: Pirms trim gadiem veidojās rindas un visus pat nespējām uzņemt, taču, kopš aktualizēta iekļaujoša izglītība, samazinās to vecāku skaits, kuri savus bērnus ved pie mums.
Daļa vecāku, salīdzinot ar citiem viņu vienaudžiem, mēdz būt mazāk izglītoti vai nepievērš vajadzīgo uzmanību bērna attīstībai. Kas ir līdzatbildīgs, ja bērnam netiek sniegta vajadzīgā palīdzība?
I. Zaķe: Esmu strādājusi bērnudārzā, kur nav šo speciālo programmu. Ja ievērojām, ka bērna attīstība neatbilst attiecīgā vecumposma kritērijiem, tad, protams, rosinājām ģimeni apmeklēt pedagoģiski medicīnisko komisiju. Ceru, ka tāpat rīkojas kolēģi. Problēmas būtu jāpamana arī ģimenes ārstam un jāiesaka veikt pārbaudes pie speciālistiem. Ne jau visi bērni apmeklē bērnudārzu no 2–3 gadu vecuma, daži atnāk tikai sešu gadu vecumā – īsi pirms došanās uz skolu, un tad nereti ir ļoti ielaistas problēmas vai pat to risināšana ir novēlota.
Z. Brūvere: Ir gadījumi, ka pie mums pārnāk bērni no privātajiem bērnudārziem, arī no pašvaldības bērnudārziem, kur kolēģi ir mudinājuši vecākus bērnus vest uz pedagoģiski medicīnisko komisiju un izvēlēties „Riekstiņu” tāpēc, ka te ir atbilstīgas programmas, lai palīdzētu.
D. Rozenberga: Ja bērns nespēj izrunāt, piemēram, četras skaņas, viņš nespēj iekļauties mācību procesā.
Kas liecina, ka vecākiem ir nopietni jāuztraucas un nevar paļauties, ka viss notiks pamazām?
D. Rozenberga: Ja bērns līdz trīs gadu vecumam runā maz vai slikti, sakāmo cenšas rādīt ar pirkstiem, žestiem un mīmiku, tad ir pamats uztraukumam. Trīs gadu vecumā ir jāveido teikums ar vismaz trim vārdiem – piemēram: „Mammu, dod dzert!” –, nevis jārāda ar pirkstiņu, izdvešot kaut kādas skaņas.
I. Zaķe: Domāju, ka vecāki dabīgi uztrauktos, ja divu gadu vecumā bērns vēl nestaigātu, tātad ir rādītāji, kas liecina par attīstību un to, vai kaut kas traucē saprast, apgūt, paveikt. Tieši to pašu var attiecināt uz valodas attīstību.
G. Valeine: Traucēta jau nav tikai valoda, bet arī uztvere, atmiņa, domāšana – viss ir komplicēti un sasaistīti.
D. Dimante: Ja nepieciešams, iesakām konsultācijas pie neirologa, psihologa vai psihiatra, kas veic nopietnākas pārbaudes. Lai bērns saņemtu pilnvērtīgāku palīdzību, svarīgi visiem speciālistiem sadarboties.
Dace Dimante
Kā un vai notiek sadarbība tālāk – ar skolām?
Z. Brūvere: Katru gadu apmēram 10 bērnu dodas uz sākumskolu „Valodiņa”, kur tiek īstenota vispārizglītojošā programma bērniem ar valodas traucējumiem; aiziet uz Rīgas Mūzikas internātvidusskolu, kur ir programma bērniem ar valodas traucējumiem un ar mācīšanās traucējumiem, Rīgas 1. un 3. internātpamatskolu, Rīgas valdorfskolu. Daudzus bērnus pie mums atved sešu gadu vecumā, kad aptver, ka kaut kas laikam nav kārtībā, bet tik ātri paveikt brīnumus nevaram.
I. Zaķe: Ja turpināsies tendence, ka vecāki bērnam biežāk izvēlas grupu ar vispārējās pirmsskolas izglītības programmu, tad pamazām varam zaudēt tik ļoti nepieciešamos speciālistus logopēdus, kuri šādās grupās nav paredzēti. Tiek samazināta slodze arī izglītības psihologam un speciālajam pedagogam.
Visiem kopā jāapzinās, ka bērni, kuri nesaņem nepieciešamo kvalificēto pakalpojumu un izglītību, arī ir mūsu nākotne un daļa no sabiedrības. Atgādināšu, ka pie mums nokļūst bērni, kuru vecāki ir saņēmuši pedagoģiski medicīniskās komisijas atzinumu un norādi, kura speciālā pirmsskolas izglītības programma ir piemērota. Vecākiem uzsveram, ka nav jābaidās par kaut kādu zīmogu uz mūžu. Tas ir ļoti individuāli, bet ir gadījumi, ka pēc gada vai trijiem gadiem, kad valodas korekcija ir veiksmīga, bērns pāriet uz vispārējās izglītības programmu bērnudārzā un tālāk attiecīgi uz vispārizglītojošo skolu. Tādu bērnu ir vismaz divas trešdaļas no bērnudārza absolventiem.
D. Rozenberga: Ir dzirdēts, ka dažviet ārzemēs jau uzsāka realizēt iekļaujošu izglītību, bet visai drīz aptvēra, ka tas nav izdevīgi ne materiāli, ne finansiāli, ne emocionāli, un atgriezās pie speciālās izglītības iestādēm. Domāju, ka ir vērts mācīties no citu valstu pieredzes. Piemēram, ir bērni, kas nepiesaista sev uzmanību ar neatbilstīgu uzvedību stundas laikā, nodarbībās klusu nosēž ar zīmuli un dzēšgumiju rokās un… tā arī neko neapgūst.
G. Valeine: Esmu novērojusi, ka, paļaujoties uz iekļaujošu izglītību, skolās nonāk bērni pat ar smagiem dzirdes traucējumiem. Vecāki nespēj samierināties ar situāciju, ka bērns apmeklēs vājdzirdīgo skolu, un vēlas, lai viņš iekļaujas dzirdīgo bērnu vidē, taču viņu atvase klasē nosēž paredzēto laiku un valodu nesaprot. Vispārizglītojošajās skolās nav speciālo pedagogu, kas stundu laikā lietotu žestu valodu.
D. Dimante: Manuprāt, valsts līmenī nav redzējuma, kas nākotnē notiks ar bērniem, kuriem pedagoģiski medicīniskā komisija ir ieteikusi programmu ar valodas attīstības traucējumiem un jauktiem attīstības traucējumiem. Šīs programmas ir paredzēts iekļaut vispārizglītojošajās mācību iestādēs, bet nav paredzēts saglabāt atbalsta personālu. Vecākus uztrauc, ja bērns neizrunā skaņu r, bet traucējumi jau ir kompleksi. No mūsu iestādes bērniem, kuri mācības apgūst speciālajās programmās, tikai aptuveni 40 bērniem ir tīri valodas traucējumi. Visiem pārējiem līdztekus valodai ir arī dažāda spektra traucējumi.
Z. Brūvere: Par to liecina vārdu krājums, teikumu veidošana. Daudzu bērnu dzimtā valoda ir krievu valoda, bet arī krieviski viņi nerunā vai runā slikti.
I. Zaķe: Pētījumos uzsvērts, ka bērns līdz deviņu gadu vecumam vienlaikus var apgūt vairākas valodas vienādi sekmīgi. Tas ne vienmēr ir iemesls novēlotai runas attīstībai. Ja dzimtās valodas grūtības uzrādījušās ap trīs gadu vecumu, tas var liecināt, ka attīstība aizkavējas, tāpēc speciālistu komanda var izdibināt iemeslus un laikus tos novērst. Jo savlaicīgāk to dara, jo vieglāk tas izdarāms. Liela nozīme ir pareizi noteiktai diagnozei.
G. Valeine: Valodas traucējumi neļauj bērnam apgūt lasītprasmi, un, ja tas laikus netiek labots, tad skolā viņš ierodas nesagatavots. Ja klasē skolotājam nav palīga, tad skolotājam vienam neatliek laika strādāt ar šādu bērnu individuāli. Savā bērnudārzā tam pievēršam pastiprinātu uzmanību, un varu apgalvot, ka bērni ir ļoti labi sagatavoti (lasa, raksta) un daudzi turpina mācības Iļģuciema vidusskolā.
I. Zaķe: Vēlreiz vēlos uzsvērt, ka pieaug tendence nevirzīt bērnus uz viņiem atbilstīgu programmu. Bērns izjūt, ka ir neiederīgs un ka tā nav viņam atbilstīga vide, tādēļ psihiski un emocionāli cieš, ja, piemēram, redz, ka citiem lietas padodas, bet viņš tās nespēj paveikt. Bērnu vidū norisinās arī psiholoģiskā atstumšana, tad intelektuālajai slodzei pievienojas vēl emocionālā slodze. Bieži tam visam pamatā ir arī fiziskās attīstības traucējumi. No vecākiem esmu dzirdējusi, ka viņi savam bērnam izvēlas vispārējās izglītības programmu, lai ir, kur augt, un ir paraugs, pēc kā tiekties. Bieži viņi domā, ka, ja bērns nonāks starp līdzvērtīgiem vienaudžiem vai bērniem ar vēl smagākām diagnozēm, tad neattīstīsies. Patiesībā tā nenotiek, katrs bērns attīstās individuāli. Ja viņam ir atbalstoša un atbilstīga vide, tad attīstība tiešām notiks sekmīgāk. Ne vienmēr labākais risinājums iemācīt peldēt ir bērnu iemest ūdenī, cerot, ka tā viņš ķepurosies un sāks peldēt. Vajadzētu apzināties, ka daudziem vajag drošu atbalstu, jo visi nav vienādi veseli un stipri, bet speciālisti ir sagatavoti tam, lai bērnam palīdzētu augt un attīstīties.
Iveta Zaķe
Uzziņa
Rīgas PII „Riekstiņš” realizē programmas:
speciālās pirmsskolas izglītības programma izglītojamajiem ar somatiskām saslimšanām ar uzņemšanu no 2 gadiem;
speciālās pirmsskolas izglītības programma izglītojamajiem ar valodas traucējumiem ar uzņemšanu no 3 gadiem;
speciālās pirmsskolas izglītības programma izglītojamajiem ar jauktiem attīstības traucējumiem ar uzņemšanu no 3 gadiem;
vispārējās pirmsskolas izglītības programma ar uzņemšanu no 1,5 gadiem.
Publikācija no laikraksta "Izglītība un kultūra", autore Ilze Brinkmane
